Iveta Zvirgzdiņa
Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite (Kol 3:14)
.............
Lai Dieva svētības pilni atkal jauni un jauni mirkļi!
Ivetiņ- paldies,ka māci mūs kalpošanas priekā un patiesā aizrautībā! Ka neviens darbiņš Tev nav par lielu,neviens cilvēks - par niecīgu. Ka smagas nastas māci viegli nest un svētkiem piešķir svētku godu! Ka nemāki šos divus vārdus - ''nav laika!'' Ka visas atbildes meklē Kristus mīlestībā...Lai citiem dāvāto Tu desmitkārt saņem pati!
Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!(Rom.1:7)
Saruna ar draudzes vecāko - Ivetu Zvirgzdiņu.
Lūdzu, īsi par sevi.
Māsa Kristū - esmu kopš 2011. gada 20. novembra. Tad aizsākās manas dzīves otrais - gaišākais posms.
Pirmā posma aizsākums ir Mālmuižā „Vārpu” mājās 27.11.1967. Tur aizskrēja mani jautrākie, bezrūpīgākie 7 gadi. Manas dienas ritēja gaišas un saulainas, rudzu puķēm, bezdelīgactiņām, purenēm pušķotas. Ziemas dienas ritēja sniegotas - leduspuķēm un lāstekām rotātas.
Tā skreja dienas, darot labas lietas un ne tik labas, bet par sliktajām citā intervijā. Pie gaišajām lietām pieminēšu savu draudzeni, kopš sevi atceros, Mairu Lūkinu. Viņai bija nopietns uzdevums ganīt lielu pulku aitu, būs bijis ap 100, manas iemaņas gan bija mazas, bet laiku īsināt man labi padevās jau tais laikos.
Skolas gaitas, 1.klasē uzsāku Mālu pamatskolā. Bet jau 2.kl. man bija jāiztur nopietna pārbaude - jāmēro ceļu no Mālmuižas uz Lizumu, jo Mālu skolu slēdza .Tā ka par mazdūšību es nevaru žēloties, jo uz skolu bija jātiek un viss… Lizuma vsk. ir mana skola no 2-11.kl. Gaišākā no audzinātājām visus gadus bija Silvija Ulaste.
Kad klases stundā bija jāuzraksta ziņas, par ko vēlos kļūt, mana vienīgā skaidrā doma bija - vēlos palīdzēt cilvēkiem, citu neko nezināju, kā vien medicīnu. Jo tā tiešām palīdz cilvēkiem. Tā iestājos 5.Medicīnas skolā . Slimnīcas manā pusaudžu vecumā tika apmeklētas daudz un viss tajās man likās - gaišs, balts, tīrs, tāda īpaša vide.
Pabeidzot māsu skolu, stājoties darbā Gulbenes slimnīcā, uz brīdi ļoti, ļoti vajadzēja zobārstniecības māsu, un es piekritu šim piedāvājumam… Un tā no 1995. līdz 1988. gadam arī rūpējos par zobārstniecības nodaļu. Tad papildus tika piedāvāts darboties privātā zobārstniecībā, kur tad darbojos līdz pat šim brīdim. Paralēli šim pieņēmu arī izaicinājumu un 1999. – 2000. gadam apguvu zobu higiēnistes profesiju, kur strādāju arī šobrīd.
2. Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva?
Mans ceļš pie Dieva ir bijis garš, caur ērkšķiem, caur gravām un vīteņiem. To visu, mīļie, vienā avīzē pat nevar aprakstīt. Manu ceļu spilgti raksturo glezna, kurā Jēzus klauvē pie durvīm, kas aizaugušas ar vīteņiem un ērkšķiem. Pie manas sirds - Jēzus klauvēja 7X77 reizes… līdz beidzot es viņu sadzirdēju. Tātad ,mani mīļie lasītāji , kā saprotat no matemātikas viedokļa… cik daudz mazu stāstiņu es varētu jums pastāstīt. Bet šoreiz vienu, manu vis vis visspilgtāko. Gadu nevaru pateikt.. Gulbenes VIDUSSKOLA tolaik rīkoja Ziemassvētku pasākumu mūsu baznīcā. Es nekad vēl nebiju bijusi tajā, bet ļoti, ļoti vēlējos tur nokļūt. Sarunājām ar vīru Jāni, ka iesim reizē. Dēls Helvijs jau arī aizies turp ar draugiem. Es, protams, vēl darbā, vēl pēdējā brīdī aizeju līdz pastam, nosūtīt darba atskaites ,bet ko nu… tikmēr Jānis atnāk uz darbu un redz - logi tumši un nodomā, ka esmu laikam jau baznīcā. Sākas mans ceļš - es gaidu, gaidu… neviens nenāk, zvanu… neviens neatbild, satraukta skrienu uz mājām, bet arī tur neviena nav… bet ārā - tumš, sniegs, mitrs, nu vienvārdsakot - briesmīgs laiks. Brienu pa taisnāko ceļu uz Baznīcu, jau kavēju… puņķojos un raudu reizē… mani - vienu!!! uz šī skaudrā ceļa atstājuši… Esmu klāt, atveru durvis… un tur viss gaišs!!! silts, pilns ar bērniem un visi priecīgi…. un starp visiem arī manējie - smaidīgi un laimīgi… Tādas man palikušas atmiņas, ja paliec viens uz tumša ceļa, cik tad ir skumji sirdī…
3. Kad kļuvi par kristieti, kas Tavā dzīvē mainījās?
Kļūstot par māsu Kristū, manā dzīvē bija dažādi posmi. Vienmēr būs un paliks atmiņā pati kristību diena - 2011. gada 20. novembris. Tā bija īpaša diena mums trijiem – man, Jānim un Helvijam, kad tikām KRISTĪTI - TĒVA DĒLA un SVĒTĀ GARA VĀRDĀ. Dievs novembra dienu bija svētījis ar tik spožu sauli, kas vārdos nav aprakstāma... Un tik spoži tā iespīdēja dievnamā, ka man, sēžot pirmā sola pašā stūrītī, saule apžilbināja acis, tam var ticēt… var neticēt, bet tā notika…
Kļūstot par KRISTIETI, uzreiz jau pārmaiņas nenotika… tas vienmēr notiek pa mazam solītim - Dievu lūdzot, saucot palīgā, pasakoties par uzklausītajām lūgšanām, kas arī palīdz apjaust Dieva spēku, plašumu, dziļumu, augstumu… Tikai pieņemt kristību un iesvētību, ar to vien nepietiek - lai varētu satvert Dieva roku un iepazīt Viņu. Lai kā Viņa bērni mēs turētos pie viņa rokas, ir jāiet Dieva skoliņā. Dieva skoliņa manā skatījumā - ir draudze, baznīca, Alfas kurss, Bībeles stundas un, protams, mazajiem Svētdienas skola. Es domāju - lai cilvēks tiešām varētu noturēties uz pareizā, šaurā ceļa - ir jābūt KRISTĪGĀ DRAUDZĒ .
Un tikai esot kopībā - mēs varam piedzīvot īsto Dieva svētību un prātu kāds Viņam ir uz mums katru.
4. Pastāsti par savu kalpošanu draudzē?
Draudzē iesāku kalpot kā kasiere. Dūša nebija īpaši liela, bet neatteicu draudzes māsām, un Dievs palīdzēja, neatstāja mani un izveda šai kalpošanai cauri.
Un deva drosmi šo amatu nodot tālāk, māsai Inai.
Aiz savas ziņkārības esmu nedaudz arī palīdzējusi māsai Līgai pie grāmatu galda, patika arī padziedāt ar meitenēm senjoru ansamblī. Man patīk visu pamēģināt… Pie draudzes mielastu organizēšanas arī ir mana aizraušanās, tai skaitā talku zupu vārīšana. Pie ALFIŅAS organizēšanas arī mani var just. Šeit būtu vietā sakāmvārds, kas radās ceļojot uz Franciju uz TAIZE - „manis reizēm ir pa daudz… ” Bet, mīļie lasītāji, draudzes brāļi un māsas, nav cita varianta man. Dievs man ir piešķīris tādu garu! Ja ir kādas pretenzijas, tad no sirds, lūdzu, vērsieties ar lūgumiem pie mana radītāja –DIEVA.
5. Kā Tu ikdienā piedzīvo Dieva vadību, un ko Tev dod ticība Viņam?
Kā es ikdienā piedzīvoju DIEVA vadību? Tas ir pats neuzrakstāmākais jautājums. Jo katra diena ir kā Dieva brīnums. To jau es liecināju pie Raipala ezera, pēc mūsu brīnišķīgā pārgājiena. Dievā vadot dienas, viss, viss ir iespējams un sasniedzams, tikai nevajag lauzties ar savu cilvēcisko spēku, bet dot DIEVAM laiku, lai Viņš darbojas un lai notiek Viņa prāts, ne manējais.
Dievā vadītas dienas ir interesantas un neparastas, kā interesanta filma, viena sērija ir beigusies, bet nekad nezini, kas sekos nākamajā… Protams, ir pārbaudījumi, bet kā mēs tos pārciestu, ja nebūtu DIEVA - TĒVA, kam lūgt stiprinājumu un padomu..
„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat, bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt”
(Mateja 1,28)
6. Ko tu gribētu liecināt par Dieva darbiem un brīnumiem savā dzīvē un kalpošanā?
DIEVA BRĪNUMS IR MŪSU DRAUDZE UN DIEVNAMS. Pēc cilvēciskā prāta mums jau bija jānāk pāri DIEVA dusmībai un sodam. Bet tas ir mūsu pasaulīgais, cilvēka domu gājiens. DIEVS domā citādi. Viņš redz mūsu sirdis, žēlo dienu no dienas un vada uz priekšu.
7. Kas, tavuprāt, ir draudze un kādu Tu šobrīd to redzi?
Draudze ir DIEVA SKOLIŅA . Un tajā iet daudz, daudz skolnieku, dažādās klasēs, un vienā klasē varbūt ir jau daudzus, daudzus gadus. Bet skolotājam ir jābūt tik spēcīgam, lai nojaustu, kurš kurā klasē mācās. Kā MAGNUSS BENGTSONS IR TEICIS – viņam jāzina - kādu barību, kuram vajag … dažam vēl tikai mātes pienu, bet kādam var dot jau ko cietāku.
Mūsu draudze ir izcila un DIEVAM IR LABS PRĀTS UZ MŪSU DRAUDZES GANU, MĀSĀM UN BRĀĻIEM! JA tā nebūtu, tad, draugi, mēs te viens otra domu graudus nelasītu...
8. Ko tu novēlētu savai draudzei?
Draudzei, kā arī pati sev, joprojām novēlu tikai Dieva mieru. Jo Dieva miers ir atkarīgs no Dieva žēlastības mūsu sirdīs, un tas var gan pieaugt, gan sarukt. Jo labāk mēs pazīstam Dievu un mūsu Kungu Jēzu Kristu, jo vairāk žēlastības un miera mūsu sirdīs.
„Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.”(Jņ.14;27)
9. Ko tu vēlētos, lai draudze lūdz par Tevi?
Ko lūgt? Mēs visi kopā par mani un katrs par sevi. Un katru vakaru varam lūgt Mātes Terēzes lūgšanu:
„Ak, JĒZU, palīdzi man dāvāt pastāvīgu Tavas klātbūtnes izjūtu ,vienalga kur arī es ietu. Piepildi manu dvēseli ar savu Garu un ar savu dzīvi. Ienāc manī un valdi pār manu būtību tik pilnīgi, lai visa mana dzīve būtu Tavas dzīves starojums. Apgaismo caur mani un valdi pār mani tā, lai katra dvēsele kurai tuvojos, varētu sajust Tavu klātbūtni manā dvēselē. Lai raugoties manī, tā neredzētu mani, bet Tevi manī. Tā es starošu ar Tavu spīdumu un varēšu būt gaisma citiem. Visa mana gaisma nāk no Tevis, Jēzu, pats vissmalkākais stars nebūs mans. Tas būsi Tu, kas apgaismosi citus caur mani. Āmen.