Vasarsvētki

Vasarsvētki – Svētā Gara svētki

Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Apustuļu darbi 2:1-6.

Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki, ko svinam 50. dienā pēc Lieldienām. Apustulis Pāvils korintiešiem skaidro burta un Gara pretstatus: “Tik liela pārliecība uz Dievu mums ir caur Kristu. Ne tādēļ, ka mēs paši no sevis būtu spējīgi kaut ko izspriest, bet mūsu spējas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus būt par jaunās derības kalpiem – nevis burta, bet Gara kalpiem, jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu” (2Kor 3:4-6). Tas nenozīmē, ka Bībeles ticība un Svētā Gara ticība būtu pretnostatītas viena otrai, jo Svētais Gars taču darbojas caur Svētajiem Rakstiem. Bet garīgajā dzīvē nepietiek pieņemt vienu otru Svēto Rakstu principu kā savu vadmotīvu. Ir svarīgi, ka Jēzus tavu akmenscieto sirdi pārvērstu par miesas sirdi savu asiņu spēkā. Šim nolūkam viņš lieto gan Svēto Garu, gan Svētos Rakstus.

Mārtiņš Luters par Vasarsvētku tekstu izsakās šādi: “Svētais Gars nāk un piepilda sirdi, radīdams jaunu cilvēku – tādu cilvēku, kurš mīl Dievu un labprāt dara to, ko Viņš grib.” Mīlēt Dievu nozīmē ticēt. Darīt labprātīgi nozīmē darīt ar prieku un darīt vairāk, nekā pavēl konkrētas Rakstu vietas vai kāds uzklausīts sprediķis.

Svinēt Svētā Gara svētkus daudziem luterāņiem var šķist izaicinoši, jo mūsu tradīcijā no Dieva trim personām liels akcents tiek likts uz Jēzu Kristu. Bet tieši Svētais Gars māca un atgādina Jēzus vārdus (sal. Jņ 14:26). Likt Dieva vārdu pamatā tavai ticības dzīvei par Kungu un Glābēju Jēzu ir visspilgtākais pierādījums, ka tevī darbojas Svētais Gars. Protams, svarīgs ir arī tavs dzīvesveids. Apustulis Pāvils māca, ka tava “miesa ir templis Svētajam Garam” (1Kor 6:19). Dievs jāslavē ne tikvien ar savu muti, bet arī ar savu miesu, ikdienā cīnoties pret grēku un kārdinājumiem.

Kristus Baznīcas pirmajos Vasarsvētkos mācekļi sapulcējās uz dievkalpojumu. Tiesa, ar ļoti neparastām zīmēm: uguni, vēju un svešām mēlēm. Proti, ārējās zīmes liecina par iekšējām pārmaiņām. Viena nav pret otru, un viena nevar būt bez otras.

Vasarsvētkos Jeruzālemē runāšana svešās mēlēs nozīmē artikulētu runu svešvalodās, ko cilvēki iepriekš nebija mācījušies. Svētais Gars ar runāšanu mēlēs šeit atklāj pravietisku zīmi: Labajai Vēstij par Jēzu jātiek sludinātai visām tautām un valodām. Apustulis Pāvils korintiešiem raksta: “Vājajiem es biju vājš, lai iemantotu vājos. Ikvienam biju tāds, kāds viņš ir, lai vismaz kaut dažus izglābtu” (1Kor 9:22). Kristus Baznīcai Labās Vēsts sludināšanas procesā jāpaiet solis pretī sabiedrībai un atsevišķām tās grupām, kurām tā kalpo, nevis jāgaida, kad visi pielāgosies Baznīcas pieejai un metodēm. Arī tas ir Svētā Gara darbs. Āmen.

Pārdomas sagatavoja evaņģēlists Jānis Tolpežņikovs

40 dienu gavēnis

Lieldienu Gavēņa laiks, neieskaitot svētdienas (katra svētdiena ir Kristus Augšāmcelšanās piemiņa, tāpēc tā pilnā mērā neietilpst Gavēnī), ilgst 40 dienas līdz Lieldienu Rītam. Gavēņa laikā parasts turēt tikai vienu ēdienreizi dienā, proti, vakarā. Kvantitatīvajam gavēnim pievienojas arī kvalitatīvs – atteikšanās no zināmas pārtikas, piemēram, gaļas un vīna. Lielajā Piektdienā un Klusajā Sestdienā pastāv paradums vispār atteikties no ēdiena. Šī prakse domāta vispirmāmkārtām kā ierocis cīņai ar kārdināšanām un kā līdzeklis, lai padarītu intensīvāku lūgšanu dzīvi (viduslaiku tradīcijā dažkārt sastopamais nopelna moments neatbilst sākotnējam gavēņa nodomam). Cits nozīmīgs gavēņa aspekts ir arī atsacīšanās par labu citiem – atgādinājums par tuvākmīlestību un žēlsirdību. Šajā nozīmē Zaļajā Ceturtdienā tiek turēts īpašs agapes mielasts, kurā tiek svinēta sadraudzība īpaši ar trūkumcietējiem. Sākotnēji tam bija arī nozīme grēku nožēlnieku atkaluzņemšanā draudzē.

Divi Lieldienu Gavēņa posmi

Pirmslieldienu liturģiskais laiks Baznīcā tiek svinēts divos posmos. Sākumā vairāk notiek pievēršanās paša grēku nožēlai un sevis sagatavošanai, tāpēc šo laiku dēvē par Gavēņa laiku. Tas sākas ar Pelnu dienu. Pelnu dienā tiek pieminēts cilvēka bezcerīgais stāvoklis Dieva priekšā, kura iemesls ir grēkā krišana. Cilvēks, kas zaudējis būtisku daļu no Dieva līdzības – taisnību un nemirstību, iet pretī kapam, pretī pīšļiem un pelniem. Vienīgā glābšana no nāves varas ir Kristus nopelnā, Viņa upurī un Viņa Augšāmcelšanās notikumā. Lai saprastu Lieldienu neizmērojami lielo nozīmi cilvēkam, Baznīca ik gadu no jauna atceras, ka caur cilvēka grēku ir nākusi nāve un iznīcība, pīšļi un pelni, sadegšana Dieva dusmībā, bet caur mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu un augšāmcelšanos – nemirstība, mūžīga dzīvība Dieva valstībā.

Tuvojoties Lieldienām, pēdējās divas nedēļās Baznīcas skats pievēršas tieši Kristus pēdējam ceļam uz Jeruzālemi un Golgātu. Šis laiks ir Gavēņa laika pēdējais posms un to dēvē par Ciešanu laiku. Paradums latviešu luterāņu draudzēs par Ciešanu laiku dēvēt visas septiņas nedēļas pirms Lieldienām nav aplams, tomēr gavēnis (un ar to saistītā grēku nožēla), kas ir svarīgs elements ceļā uz Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās piemiņu, būtu izceļams īpaši. Tātad – Gavēņa laiks sākas ar Pelnu trešdienu, bet mūsu Kunga un Pestītāja Ciešanu laiks sākas divas nedēļas pirms Lieldienām – Judica svētdienā.

Līdzās mērenībai, kas izpaužas ēšanas ierobežošanā, gavēšanā un lūgšanās, baznīcas locekļi Gavēņa un Ciešanu laikā ietur mērenību arī liturģijā – šajā laikā nav priecīgās Evaņģēlija lasījuma sagaidīšanas ar Aleluja, tāpat neatskan Eņģeļu himna «Gods Dievam augstībā». Sākot no Judica svētdienas, apklust arī doksoloģija «Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam…». Zaļajā Ceturtdienā par godu Jaunās Derības Sakramenta iedibināšanai vienīgo reizi Gavēņa laikā atskan «Gods Dievam augstībā», tiek zvanīti zvani, bet pēc tam apklust jebkādi mūzikas instrumenti (arī ērģeles), lai atkal atsāktu skanēt tikai svinīgajā Lieldienu Rītā (naktī) pie tā paša «Gods Dievam augstībā» dziedājuma.

Vilis Kolms, Lutera Akadēmijas docents

Adventa laikā

Adventa laiks, kurā mēs gatavojamies Kristus piedzimšanas svētkiem, tiešā nozīme ir «gaidīšanas laiks». Un ir vērts sev pajautāt – gaidīšanas uz ko?

Diezin vai tas ir domāts tikai kā laiks, kurā gaidīt svētkus, sagatavoties to svinēšanai – jo Baznīcas gadā taču ir arī citi, ne mazāk nozīmīgi svētki, kuriem šāds sagatavošanās posms nav paredzēts. Pavisam nejēdzīgi izklausās apgalvojums, ka mēs gaidām uz Kristus piedzimšanu (kā dziesmā, kurā «katru gad` no jauna Kristus bērniņš nāk»). Kristus ir piedzimis vienu reizi pasaules vēsturē un otrreiz nedzims. Bet tas, ka Adventā mēs tiešām gaidām uz Kristus nākšanu, gan ir neapšaubāmi – jo mēs ticam, ka Viņš tiešām nāks vēlreiz. Tādēļ, gatavojoties Kristus dzimšanas svētkiem, kuros mēs svinam un godinām Pestītāja piedzimšanu Betlēmē, mēs arī gaidām uz Viņa otro atnākšanu.

Tādēļ Adventa laiks ir būtiski saistīts ar eshatoloģijas jautājumiem, jautājumiem par pēdējām lietām.

Svētie raksti mums apliecina un luteriskā teoloģija māca, ka Tēva noteiktā stundā Kristus redzamā veidā vienlaikus parādīsies visiem cilvēkiem dievišķā godībā, Savu eņģeļu pavadīts, lai tiesātu «visas tautas» – gan dzīvos, gan mirušos, pēdējos pēc viņu augšāmcelšanās, lai mestu ļaundarus mūžīgās elles liesmās un vestu svētos mūžīgā godībā.

Kristus atnākšana godībā ir saistīta ar mirušo augšāmcelšanās notikumu, pasaules beigām un pēdējo tiesu. Par debesīm un zemi, kuru iesākumā radīja Dievs, Sv. Raksti māca, ka tās «zudīs» (Lk.21:33; Ebr.1: 10,12) vai «pārveidosies» (Ps. 102:26-28), jo Viņš ir mūžīgs, bet tie – mirstīgi.

Paradoksāli, bet tieši Adventa laikā, kad mēs vairāk nekā citkārt esam aicināti pavērst savu skatu no pasaules, kas paiet, uz Kristu, kurš nāk, mēs vēl vairāk nekā citkārt iegrimstam sadzīviskā rosībā un sentimentālās apcerēs – tieši tādās lietās, kas pāriet un beidzas. Un nevajag sev glaimot, ka mūsu kristīgā rosīšanās ar kaut ko ļoti būtisku atšķirtos no sekulārās rosīšanās. Jāņa Atklāsmes grāmatā Dievs saka: «Es zinu tavus darbus un pūles... Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.» Advents nav ne sadzīvisku rūpju, ne sentimentālu apceru laiks. Tas būtībā ir ļoti skarbs laiks, kuru mēs kā draudze izdzīvojam Kristus nākšanas gaismā un tuvumā.

Rīgas Kristus draudzes mācītājs Agris Sutra