Reformācijas dienā

Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!"
 Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij.-
 Bet jūdi uzstājās un sacīja: "Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt?" Jēzus atbildēja: "Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu." Tad jūdi sacīja: "Četrdesmit sešus gadus šis Templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?"
 Bet Viņš runāja par Savas miesas templi. Kad nu Viņš bija uzcēlies no miroņiem, Viņa mācekļi atcerējās, ka Viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija runājis.
Jāņa 2:13-22
„Patiesā mīlestībā, bez jebkādiem sava goda meklējumiem, dedzīgi vēlēdamies atklāt patiesību, godājamais tēvs Mārtiņš Luters, Vitembergas augustīnietis, brīvo mākslu un Svēto rakstu maģistrs ar Dieva žēlastību ir nolēmis sniegt šos izteikumus par grēku atlaidēm, lai aizstāvētu savus uzskatus diskusijā ar sludinātājordeņa brāli Johanu Tecelu: tādēļ tie, kuriem nav iespējams klātienē pārrunāt ar viņu šīs lietas, tiek lūgti tās noskaidrot ar šī raksta starpniecību.”
Tā sākas Mārtiņa Lutera 95 tēzes, kuras viņš piesita pie Vitembergas pils baznīcas durvīm 1517.g. Visu svēto dienas agrā rītā. Tas bija publisks notikums. Tā bija uzdrīkstēšanās iebilst pret tajā laikā Baznīcā piekopto darbību un izpratni – pārdodot grēku atlaides un mācot par Šķīstītavu. Mārtiņš Luters ar savu godīgumu, uzdrīkstēšanos un atklātību iesāka notikumus, ko vēsturē mēs pazīstam kā Reformāciju.
Atceroties Reformācijas notikumus un atzīmējot tos kā svētkus ir svarīgi būt skaidrībā, kas ir Reformācija?
Vēsturiski šis laiks ir pretrunīgi vērtēts. Reformācijai bija milzīga ietekme uz procesiem ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Jo nekas vairs nebija kā iepriekš. Romas Baznīcas politiskā ietekme mazinājās. Pāvesti vairs nebija noteicēji pār karaļnamiem. Veidojās pactāvīgas Baznīcas un karaļvalstis – Vācijā, Skandināvijā, Lielbritānijā.
Tomēr arī bija daudz ļaunuma no Reformācijas rezultātā atbrīvotās enerģijas – notika plaši nemieri, grautiņi un pat kari, kuru pamatā bija reliģiski motīvi. Tika iznīcinātas grandiozas mākslas vērtības, arī tepat Rīgā. Notika garas karadarbības starp protestantiem un katoļiem – Francijā, Polijā, Vācijā, Anglijā un arī pie mums Livonijā. Diemžēl mūsu Livonija bija kļuvusi ļoti vāja, un nespēja turēties pretim krievu, poļu un zviedru spiedienam.
Baznīciski – Rietumu Kristīgā Baznīca sadalījās 2 daļās – protestantos un katoļos. Vieni, kas protestēja pret veco kārtību un mācību un otri, kuri vēlējās saglabāt vienu svētu katolisku Baznīcu.
Svarīgi tomēr atcerēties, ka Luters nevēlējās sašķelt Katolisko Baznīcu Eiropā. Lutera stratēģija bija reformēt – atgriezties pie Bībliskajiem principiem. Atjaunot īsto, oriģinālo, apustulisko ticību, kas ir būvēta uz praviešu, Kristus un apustuļu mācību.
Otrais nozīmīgais aspekts – Luters nevēlējās dibināt Luterāņu Baznīcu. Viņš vēlējās palikt vienotajā (katoliskajā) Baznīcā – Kristus Baznīcā, kura ir brīva no ticībai traucējošām lietām un mācībām. Varam droši apgalvot, ka šajā ziņā mēs arī esam katoļi – jo esam Kristus katoliskajā, vienotajā Baznīcā.
Garīgi – Reformācija atdeva Baznīcai atpakaļ ticību Kristum, kā pamatu pestīšanai. Pat Romas katoļu Baznīcā notika reformas pēc Tridentes Koncila, kurā tika nolādēti visi protestanti. Garīgā nozīmē Kristus, Bībele un dievkalpojums – kļuva par tautas ieguvumu. Vienkāršais zemnieks un cilvēks varēja lasīt Svētos Rakstus, savā mātes valodā dzirdēt dievkalpojumu un tajā piedalīties. Nebija vairs „fokus pokus”, kā buramie vārdi, ko priesteris pasaka altārī, pagriezis muguru draudzei. Latvijā gan patiesa tautas kristietība veidojās tikai pateicoties brāļu draudžu aktivitātēm 18. un 19.gadsimtā.
Reformācijas ietekmē garīgums kļuva racionālāks. Mēs daudz runājam un domājam par Dievu. Mēs esam kopā ar Dievu, bet tajā nav tik daudz brīnumu, drīzāk ir dziļumi – atziņā un ticībā. Dievs ir pasaulē un cilvēka līdzībā.
Tātad, Reformācija ir patiesā pamata atjaunošana, atgriešanās pie mūsu ticības pamatpatiesībām.
Tas arī ir tas, ko darīja Kristus, izdzīdams lopu, putnu pārdevējus un naudas mainītājus no Tempļa pagalma – Jēzus šķīstīja Templi. Viņš veica labojumus… Tā bija reformācija – atgriešanās pie tā, ka Templis ir lūgšanu vieta, kurā valda tiekšanās pēc Dieva, nevis tiekšanās kļūt bagātam.
Ko tad sliktu darīja šie tirgotāji un baņķieri? – sajauca vērtības – mantiskās un garīgās. Tempļa pagalmi bija domāti cilvēku lūgšanām, nevis veikalam un tirgum. Tas ļaunākais, kas notika – cilvēku izpratnē - naudas lietas kļuva svarīgākas par attiecībām ar pašu Dievu. Upuris bija domāts grēksūdzei, salīdzināšanai ar Dievu, grēku piedošanai un dvēseles mieram. Tagad tas bija atkarīgs no maka biezuma. Ienākumi no upura dzīvnieku pārdošanas un valūtas maiņas nonāca augsto priesteru namos.
Notikumā, kur Jēzus izdzen tirgotājus no Tempļa pagalma mēs redzam Jēzu Nācarieti neierastā tēlā – dusmīgu, agresīvu, netolerantu. Viņš rīkojās vīrišķīgi. Šis Jēzus nav bezpalīdzīgs un maigs radījums.
Jēzus rīkojās kā saimnieks, kuram rūp tas, kas notiek Dieva Templī. Jo šis Templis ir Viņa templis. Saimniekam nepatīk, ka tiek sagrozīta garīgā kārtība – Templī sāk mājot cits gars, nevis lūgšanu un grēku nožēlas, bet tirgus – pirkšanas un pārdošanas gars - Mamons.
Interesanti, ka Jēzus identificējas ar Templi, sacīdams: „Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu!„ Ar to Jēzus pasvītro savu ciešo saikni ar Templi. Templī mājo Dievs, tāpat cilvēciskajā ķermenī mājo Dievs.
Kā šis notikums Templī saistās ar šodienas tēmu par Reformāciju?
Reformācija Baznīcā un garīgajās lietās vienmēr ir Dieva lieta – Viņa mērs ir pilns un Viņš liek kādam nākt un paveikt nepaveicamo, lai atjaunotu garīgo lietu pareizo kārtību.
Bieži vien reformācija nāk kā pēriens Baznīcai – cilvēkiem, kuri ļāvuši degradēties Baznīcai un deformēties garīgām patiesībām. Bieži vien vajadzīga liela drosme, lai stātos pretim šīs pasaules varenajiem un iestāties par patiesajām, Dieva vērtībām, kā to darīja Mozus un Ārons, kā to darīja Gideons, apustulis Pāvils, kā to darīja M.Luters un citi reformatori.
Svarīgi ievērot atgādinājumus un brīdinājumus par atgriešanos pie patiesības, lai satricinājums nebūtu graujošs un Baznīcu šķeļošs.
Dievs nevis ienīst un apkaro baložu pārdevējus, valūtas mainītājus vai priesterus, kuri guva peļņu no tā, bet Viņš apkaro mūsu kļūdas, tāpat kā Viņš iznīcina grēku. Bet Viņš mīl tos, kuru dēļ Viņš ceļas un ieved kārtību.
Reformācija nav svētki tam, ka mēs esam atsevišķa Baznīca jeb konfesija. Man pat liekas, ka par to mums nevajadzētu priecāties. Taču Reformācijas dienā mēs priecājamies par to, ka Dievs mūs nav atstājis. Viņš ir klātesošs savā Baznīcā un rūpējas par cilvēku sirdīm, par mūsu ticību un ciešo saikni ar Viņu pašu. Bez Dieva vadības un žēlastības mēs būtu sen nomaldījušies no skaidras ticības uz Trīsvienīgo Dievu.
Ikšķiles iecirkņa prāvests - Dzintars Laugalis

465121759_565385556039542_6873368500175563168_n.jpg

Reformācijas diena

Svinot Reformācijas dienu, iepazīstinām ar Lutera rozi – vienu no zināmākajiem ģerboņiem pasaulē.
Tas bijis ne tikai Mārtiņa Lutera personīgais zīmogs, bet cauri gadsimtiem kļuvis par simbolu visai luteriskajai baznīcai.
Pats Luters par zīmoggredzena skici, ko 1530. gadā saņēma no Saksijas prinča adjutanta, rakstījis šādi:
 “Vispirms, sirds vidū ir jābūt melnam krustam, sirdij tās parastajā krāsā. Tas man atgādinās, ka ticība Krustā Sistajam mūs glābj, jo, ja tu ticēsi savā sirdī, tu būsi taisnots.”
Lai gan krusts ir melns, un tas mūs nogalina un rada sāpes, tas tomēr ļauj sirdij palikt tās dabīgajā krāsā (sarkanā); tas neizposta sirds raksturu, tas nenogalina sirdi, bet uztur to pie dzīvības. Jo „taisnais no ticības dzīvos” – no ticības Krustā Sistajam.
Šāda sirds ir izvietota baltas rozes centrā, lai liecinātu par to, ka ticība rada prieku, mierinājumu un mieru. Citiem vārdiem, Dievs novieto ticīgos baltā, laimīgā rozē, kur tiem ir miers un prieks, „tāds miers, kādu pasaule nevar dot”. Tādai rozei jābūt baltai, nevis sarkanai, jo baltā ir gara un eņģeļu krāsa.
Šāda roze ir novietota debeszilā laukumā, jo šāds prieks, kas rodas garā un ticībā, ir sākums nākotnes priekam debesīs. Jau daļēji to piedzīvojam šeit, un to palīdz izjust cerība, lai gan tas pilnībā netiek atklāts.
Ap šo lauku ir zelta gredzens (aplis), jo debesīs šīs svētības ilgs mūžīgi un nekad nebeigsies. Tās ir daudz dārgākas nekā jebkāds cits prieks vai laba lieta. Tāpat kā zelts ir augstākais un vērtīgākais metāls.
Svinēsim šo dienu savos dievnamos, lai ikvienam tāds miers, ko pasaule nevar dot!
Attēlā: mākslinieces A. Munkevicas vitrāža Cēsu Sv Jāņa baznīcas logam.

465218310_565273526050745_2573014438527790688_n.jpg

TĒVU DIENA


"Mūsu Tēvs debesīs!''

Kas tas ir?
Dievs grib mūs ar to drošināt, lai ticam, ka Viņš ir mūsu īstenais tēvs un mēs Viņa īstenie bērni, lai priecīgi un ar stipru cerību Viņu lūdzam, kā mīļi bērni lūdz savu mīļo tēvu. ‘’ (M. Luters)
Šodien mēs esam īpaši aicināti pateikties par to, ka mums ir Debesu Tēvs, kurš mūs uzmana un par mums gādā. Pateikties par saviem miesīgajiem tēviem, audžutēviem, krusttēviem, garīgajiem tēviem! Pateikties par iespēju pašiem būt tēviem.
Kādas īpašības Dievs vēlas redzēt katrā tēvā – dievbijību, ticību, mīlestību (uz bērniem, uz bērnu māti, uz Dievu), drosmi, spēku, pārliecību, pateicību, rūpes, nesavtību, uzupurēšanos, degsmi, ieinteresētību, spēju uzklausīt, spēju iedrošināt
Ko Dievs nevēlas redzēt nevienā tēvā? Vardarbību, vienaldzību, neticību, nežēlību, egoismu, lepnību, iedomību, savu bērnu nonicināšanu vai nerūpēšanos par tiem. Tas attiecas kā uz miesīgajiem bērniem, tā uz garīgajiem. Cik jauki ir dzirdēt šos jauko vārdu - ,,tēti'' Jā, tik bieži es tos dzirdu, kad kaut kas ir vajadzīgs, palīdzība, padoms... un tik labi ir sajusties vajadzīgam! Atzīšos, ka reizēm ir nedrošība, vai pietiekami abi spēšu izpildīt savus pienākumus pret saviem bērniem, vai pietiekami spēšu viņiem iemācīt mīlēt savu tuvāko un Dievu pāri visām lietām, taču tajā brīdī kad mani mīļie bērni mani samīļo, es saprotu, ka šo iespēju būt par tēvu es nevēlētos, nekad manīt ne pret ko citu! Dažkārt šķiet, ka ir vieglāk tiem, kuri ir vieni, ka viņi var brīvi doties, kur un kad vēlas, taču arī viņiem ir savas sāpes, vientulības sāpes. Un tā brīvība nesniedz to, ko prieks par saviem bērniem!
Vēstulē efeziešiem ir rakstīts: ,,Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.’’
Mēs neviens nevaram sacīt, ka esam bez tēva, jo mums ir Debesu Tēvs. Šodien uzslavēsim tos tēvus, kas labi pilda savus pienākumus, iedrošināsim bailīgos un nedrošos, aizlūgsim par visiem! Cik iespējams, izlīdzināsimies ar saviem tēviem, kad ir bijušas dusmas un aizvainojumi!
Kristus mūs māca: ,,Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.'' (Mt. 5:48). Ak, kāds grūts uzdevums - līdzināties Dievam, kurš gan spēs ko tādu?! Te tiešām vajadzīga paša Kristus piedošana mūsu kļūdās, padoma trūkumā un nespēkā! Taču tikai pēc tāda pamudinājuma un virziena varam noprast, ka Dieva uzliktā latiņa nav ne dienas samazināta, un ieraudzīt labo ziņu, ka Viņa piedošana ir lielāka par mūsu kļūdām!
Pateiksimies Debesu Tēvam, ka Viņš par mums arvien gādā un nav mūs pametis, kaut arī tik bieži esam bijuši Viņam nepaklausīgi!
Māc. I. Matīss

Pļaujas svētkos


Pirmajā oktobra svētdienā svinam Pļaujas svētkus. Tradicionāli ar pļaujas veltēm grezno altāri un visu dievnama altārdaļu. Baznīcēni atnes sev līdzi lauku un dārzu augļus, lai Dievam par tiem pateiktos.

Šodien daudzi strādā uzņēmumos, rūpnīcās, birojos, valsts iestādēs, veikalos. Viņiem zemes augļi bieži nozīmē stipri mazāk, nekā, piemēram, tiem, kuri savā laikā ir varējuši izdzīvot, pateicoties tikai tam, ka ir audzējuši savos dārzos augļus un dārzeņus.

Pļaujas svētkos pateicas par dienišķo maizi – barību, kā arī par darbu, par pajumti, ģimeni, draugiem utt, tāpat arī par Dieva palīdzību sarežģītās dzīves situācijās. Šī diena palīdz ieklausīties, padomāt par lietām, kuras mūs iepriecina, aplaimo un sniedz baudu, bet arī par to, kas ir iegrozījies ne tik labi, par neveiksmēm. Šādas pārdomas mums atklāj, ka dzīvē sasniegtais vienmēr savieno sevī to, ko tu esi ieguvis ar savu darbu, un Dieva dāvāto. Tamdēļ cilvēks var un viņam ir labi izbaudīt, nosvinēt to, ko viņam piešķīris Dievs, visa dzīvā Radītājs. Tapēc ir Pļaujas svētki.

Ir vēl kaut kas. Pļaujas svētku evaņģēlijā (Jņ 4, pirmajā daļā), vai atceraties, ko Jēzus lūdza samarietei un mācekļiem? Samarietei Jēzus lūdza dzert un mācekļiem – ēst. Kad viņi to Viņam piedāvāja, izrādījās, ka ēšana un dzeršana kā to parasti saprotam, Jēzum nemaz nebija prātā. Viņam prātā bija vienīgi “darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu”. Proti, vest cilvēkus pie Debesu Tēva. Samariete to sāka saprast pirmā. Viņa pat “atstāja savu ūdens trauku, aizgāja (droši vien steigšus) uz pilsētu un sacīja ļaudīm: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus”. Tas dzesēja Jēzus slāpes.

(Samariešu) atsaucība un ticība uz Jēzu bija tas ūdens, pēc kura Viņš bija izslāpis.

Arī Sv. Dāvids (Ps 63) runā par dvēseles slāpēm un izsalkumu. “Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūdas tuksnesī. Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens. Es esmu raudzījies pēc Tevis Tavā svētnīcā, lai redzētu Tavu spēku un Tavu godību, jo Tava žēlastība ir labāka par dzīvību. Manas lūpas lai Tevi slavē. Tā es Tevi teikšu visu mūžu, Tavā Vārdā pacelšu savas rokas. Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. Tu esi bijis mans palīgs, un Tavu spārnu ēnā es līksmojos. Mana dvēsele Tev pieķeras, …”

Atgriežoties atkal pie Evaņģēlija, es atrodu šādu sakarību: Mūsu slāpes pēc Jēzus ir Viņa dzēriens un mūsu izsalkums pēc Jēzus ir Viņa ēdiens. Tāpat kā mūsu dzēriens ir Jēzus slāpes pēc mums un mūsu ēdiens ir Jēzus izsalkums pēc mums.

Ja mēs slāpstam un salkstam pēc Jēzus, Viņš ir padzēris un paēdis. Ja Jēzus slāpst un salkst pēc mums, mēs esam padzēruši un paēduši.

Šī ir Pļaujas svētku centrālā vēsts. Jēzus saka: Es gribu dzert un ēst ar jums. Esmu izslāpis un izsalcis pēc jums. Nāciet pie Mana svētku galda – Dievgalda.
Āmen.

Ēvalds Bērziņš - Sēlpils iecirkņa prāvests, Līvānu, Krustpils, Unguru un Jēkabpils Sv.Miķeļa draudžu mācītājs

Pārdomas par reformācijas dienu

" Jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija dēļ; tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam , kas tic, papriekš jūdam un arī grieķim. Jo Dieva taisnība iekš tā parādās no ticības uz ticību. Itin kā ir rakstīts taisnais dzīvos no ticības." /Rom. 1:16-17/ E.Glika tulkotās Bībeles 8.izdevums.

" Vārdi " taisns" un " Dieva taisnība" manā sirdsapziņā atskanēja kā pērkona grāvieni. Tos dzirdēdams, es izbijos un domāju: ja Dievs ir taisns Viņš sodīs. Taču, kad sāku rūpīgāk pārdomāt, man sirdī iekrita šie paši vārdi no Habakuka grāmatas 2:4 " Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ." Un: " Neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība."
No tā brīža es sāku domāt citādi: ja jau mums jātiek attaisnotiem ticībā un ja taisnība, kas ir spēkā Dieva priekšā, atpestī visus, kuri tai tic, tad šiem vārdiem vajadzētu nevis izbiedēt, bet mierināt nabaga grēciniekus un izbiedētās sirdis. Tā es saņēmu mierinājumu un stiprinājumu, iegūdams pārliecību, ka Dieva taisnība nevis tiesā kā bargs soģis, bet gan attaisno un atpestī grēciniekus, kuri atgriežas." /Dr. M. Luters/
Dārgie ticības brāli un māsas Kristū!
No sirds sveicu visus , mūsu ticības svētkos-Reformācijas dienā!
Dieva svētību, Viņa apsardzību un vadību Jums un visiem jūsu mīļajiem.
LELB Alūksnes iecirkņa prāvests Vilnis Sliņķis

Zvaigznes diena

Zvaigznes dienā
Mt. 2:1-12
Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja:
“Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.”
Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu.
Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt.
Un tie viņam sacīja: “Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis:
un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.”
Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku.
Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu.”
To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.
Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.
Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.
Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.
Šodien pārdomāsim Zvaigznes dienas notikumu, kuru mēdz saukt arī par “pagānu ziemassvētkiem”, jo tieši šajā dienā jaundzimušo pasaules Pestītāju apciemoja nejūdi – gudri vīri no austrumu zemes. Tas ir apbrīnojami kā Dievs vadīja šos vīrus no tālas zemes pie Kristus. Pārdomāsim to kā Dievs vēlas vadīt mūs katru šīs dzīves svētceļojumā.
Tas izklausās pārsteidzoši, lai arī mūs vadītu, Dievs izmanto radību – visu visumu! Jau minētie vīri savā zemē pie debesīm ieraudzīja spožu zvaigzni. Tas bija ļoti neparasts debesu spīdeklis, kuru cilvēce nekad agrāk vēl nebija redzējusi. To redzēja visi zemeslodes iedzīvotāji, jo Kristus kā Glābējs nāk pie visiem. Un ļaudis to redzot saprata, ka tā ir zīme par jauna Ķēniņa piedzimšanu. Taču tikai šie saskaņā ar Baznīcas tradīciju trīs ķēniņi – Kaspars, Melhiors un Baltezers atstāja savas mājas un, sekojot neparastajai zvaigznei, devās ceļā, lai uzmeklētu jaundzimušo Ķēniņu un Viņu pielūgtu. Dievs izmanto radīto pasauli, lai palīdzētu arī mums nokļūt pie savas dzīves aicinājuma. Grāmatā “Alķīmiķis” Pols Koelju raksta, ja sekojam savam Dieva dotajam sapnim, tad visa pasaule sadodas rokās, lai mums palīdzētu! Neparasta zvaigzne pie debesīm vadīja vīrus no austrumu zemes. Visuma Kunga rīcībā ir visa pasaule, lai vadītu un uzrunātu mūs. Kad pēdējo reizi esi piedzīvojis to, ka Dievs tevi uzrunā caur radīto pasauli – tās skaistumu vai kādām dabas parādībām? Jēzus ir dzīvais un radošais Dieva Vārds, caur kuru viss ir tapis radīts./Jņ.1:3/ Tas nozīmē, ka visa radības liecina par Kristu. Vīriem no austrumu zemes par Jēzus atklāsmes kanālu kļuva Dieva radītā pasaule un tajā kāda ļoti neparasta zvaigzne. Lai arī Tu piedzīvotu Dieva vadību caur radīto pasauli, ir tik svarīgi atrasties un būt dabā. Vīri (lielākoties) labi jūtas dabā – makšķerējot, skrienot, pastaigājoties, braucot ar laivām pa upēm, kāpjot kalnos u.t.t. Mūsu laikmeta cilvēki tik daudz laika pavada telpās, tāpēc arī mums ir jāiziet ārā no savām mājām un jāpiedzīvo Dieva pieskāriens caur dabu. Dievs nav daba, taču Viņš nepārprotami atklājas dabā. Tāpēc Jēzus stāsta līdzības par putniem, lauku lilijām, graudiem, sinepju sēkliņu u.t.t. Galu galā, Viņš pats sevi salīdzina ar vīna koku./Jņ.15:5/ Kad atrodos dabā vienmēr piedzīvoju patiesu atpūtu un atspirdzinājumu kā miesai, tā arī dvēselei. Tā ir visskaistākā katedrāle Dieva godam!
Otrs kanāls, caur kuru minētie vīri piedzīvoja Kristus vadību bija – pravietojumi vai apsolījumi par Kristus piedzimšanu Dieva Vārdā – Svētajos Rakstos. Kad gudrie vīri nonāca Jeruzālemē viņi jautāja: “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē.”/Mt.2:2/ Dieva atklāsme dabā ir pārsteidzoša taču tā nebūt nav pilnīga. Esot tikai dabā un Dieva klātbūtni nemeklējot nekur citur, var apmaldīties (pat ļoti apmaldīties!), šķiet, ka tieši tā notika ar minētajiem vīriem. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi bija pazaudējuši ceļu un tāpēc Jeruzalemē jautāja pēc citām norādēm par Kristus dzimšanu. Rakstu mācītāji atšķīra Mihas grāmatu un atklāja, ka Betlēme ir vieta, kur jāmeklē Kristus./Mt.2:5/ Arī mums daudzo pienākumu gūzmā nereti iznāk apmaldīties un pazaudēt īsto ceļu. Vai veltām laiku tam, lai lasītu, pārdomātu un ieklausītos Dieva Vārdā – Bībelē? Vai katru dienu atrodam kaut nedaudz laika, lai atvērtu Svētos Rakstus? Ja to nedarām, tad dzīvē, attiecībās un darba pienākumos var ļoti apmaldīties un pazaudēt īsto virzienu. Lai tā nenotiktu ir svarīgi ieklausīties 119.Psalma vārdos: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.”/105/ Pazaudēto Kristus dzimšanas zvaigzni radībā gudrie vīri atrada Dieva Vārdā. Kur mēs meklējam norādes, kad esam apmaldījušies?
Trešais kanāls, caur kuru Dievs vēlas vadīt ikvienu cilvēku, ir Dieva ģimene. Sekojot Bībelē atklātajai Kristus dzimšanas zvaigznei, gudrie vīri nonāca pie nama un tajā iegājuši, tie atrada bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti (un Jāzepu)./Mt.2:11/ Dieva Vārds minētos vīrus aizveda tur, kur atradās svētā ģimene – Jāzeps, Marija un jaundzimušais Kristus. Dieva Vārds, darbodamies mūsos savā spēkā, rada ilgas būt kopā un kopībā ar Dieva ģimeni – Viņa draudzi – ar brāļiem un māsām Kristū. Via de Cristo kustībā ir teiciens: “Izolēts kristietis ir miris kristietis!” Dievs mūs caur Kristus dzimšanu sauc par saviem draugiem, lai mēs izdzīvotu kādas ļoti īpašas – draudzības pilnas attiecības arī savā starpā. Jāzeps un Marija bija ļoti viesmīlīgi un draudzīgi, uzņemot nepazīstamus vīrus, kuri runāja svešā valodā. Svētā ģimene nekurnēja par sešiniekiem savās mājās, bet priecājās par šiem neparastajiem viesiem. Pārdomāsim: kā mēs kā Dieva ģimene uzņemam savā vidū tos, kuri dievnamā ienāk pirmo reizi? Vai šie ļaudis mūsu vidū jūtas gaidīti kā mīlošā ģimenē un draugu lokā? Jēzus saka, ka Viņa ģimeni pazīst pēc mīlestības brāļu un māsu starpā./Jņ.13:35/ Baznīcai ir jābūt kā Kristus piedzimšanas zvaigznei, kura palīdz ļaudīm nonākt pie Jēzus, rādot mīlestības un draudzības ceļu. Tāpēc Pestītājs mūs sauc par pasaules gaismu./Mt.5:14/
Nākamais kanāls, caur kuru atklājas Kristus, ir pielūgsme. Lasījumā dzirdējām: “Namā iegājuši… (gudri vīri)… Viņu pielūdza.”/Mt.2:11/ Kristus dzimšanas zvaigzne atspīd visiem, kuri meklē draudzību ar Viņu lūgšanās, pateicībā, Dieva slavā un pielūgsmē. Pāvils Gara vadīts aicina: “Lūdziet Dievu… ik brīdi.”/Ef.6:18/ “Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam… Jēzus… Vārdā.”/Ef.5:20/ Patiesa pielūgsme, kā to redzam pie gudrajiem vīriem, ietver pazemošanos: “Tie nometās ceļos un Viņu pielūdza.”/Mt.2:11/ Kā dzied reizēm pravietiskā īru grupa U2: “Ja gribi skūpstīt debesis, mācies mesties ceļos!” Pazemība ir stāvoklis, kurā neizvirzām prasības vai savus nosacījumus, neliekam Dievam darboties pēc mūsu ‘programmas’. Tas ir dvēseles stāvoklis, kuru skaisti iemieso Marija – Viņa Dievam sacīja: “Lai notiek (tas, ko Tu gribi)!”/Lk.1:38/ Pazemīga sirds Dievam saka: “Lai notiek ar mani pēc Tava prāta!” Vai vēlies pievienoties šai lūgšanai un piedzīvot, ka debesis Kristū noskūpsta Tevi?
Radītā pasaule, dzīvais Dieva Vārds, Jēzus ģimene un pielūgsme ir ‘vietas’ vai drīzāk pieredzes, kurās ikvienam var atspīdēt Kristus piedzimšanas zvaigzne. Lai tā spīdēdama mūsu sirdīs, arī citiem rāda ceļu pie Betlēmē dzimušā pasaules Pestītāja!
Saldus Sv. Jāņa, Remtes, Blīdenes, Brocēnu, Gaiķu draudžu mācītājs - Guntis Apriķis



Trīsvienības svētki


“Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (Pāvila 2. vēstule korintiešiem)
Klaivs Steipls Lūiss savā slavenākajā grāmatā Vienkārši Kristietība Svēto Trīsvienību raksturo ar praktisku piemēru kristieša ikdienā: “Ar to es domāju sekojošo: vienkāršs kristietis nometas ceļos, lai sacītu lūgšanu. Viņš mēģina nonākt saskarē ar Dievu. Taču, ja viņš ir kristietis, viņš zina, kas tas, kas mudina lūgt, arī ir Dievs – Dievs, tā sakot, ir viņā. Viņš arī zina, ka visas īstās zināšanas par Dievu tiek dotas caur Kristu – Cilvēku, kurš ir Dievs; viņš zina, ka Kristus stāv viņam blakus, palīdzēdams lūgt un lūgdams par viņu. Jūs pamanījāt, kas notiek? Dievs ir tas, kuru viņš lūdz – mērķis, ko cenšas sasniegt. Dievs ir arī motivējošais spēks viņā pašā, kas skubina lūgt. Un Dievs ir arī ceļš vai tilts, pa kuru viņš tiek vadīts pretī šim mērķim. Tādējādi visa triju Personu trejādā dzīve patiesībā notiek vienkāršā nelielā guļamistabā, kurā parasts cilvēks saka savu lūgšanu.”
Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Dievs ir Svētā Trīsvienība, un attiecīgi cilvēks ir miesa, dvēsele un gars. Dievs ir mīlestība (1Jņ 4:8, 16). Un tas nozīmē, ka Dievs savā būtībā ir attiecības – no mūžības uz mūžību. Ja Dievs būtu viena persona, tad pirms pasaules radīšanas viņš nebūtu mīlestība. Taču Dievs ir mīlestība, nevis par tādu tapa kādā brīdī. Un šeit grieķu vārds agápē nozīmē īpašu mīlestības formu – beznosacījumu mīlestību, kas sevī ietver spēju iejusties otra ādā un spēju upurēties otra labā, neko neprasot pretī. Tā nav diktatora “mīlestība” no tribīnes pret saviem padotajiem “tur lejā”, bet Skolotāja un Brāļa mīlestība, Dievam pašam Kristus personā ienākot pasaules pārbaudījumos, kārdinājumos un ciešanās, Kristum mirstot par taviem un maniem grēkiem.
Vasarsvētkos Kristus Baznīcai dotais Svētais Gars veido kristiešu kopību kā vienotu ķermeni no dažādiem audiem un orgāniem. Par Jēzu Kristu Jaunā Derība māca, ka viņš ir galva jeb vienojošais, vadošais, kopā saturošais posms šajā ķermenī (citiem vārdiem sakot, viņš ir mūsu smadzenes). Tikai tāpēc tā ir Kristus Baznīca, kur cilvēks par Dieva bērnu top Kristībā Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.
Redzi, kristietībā Trīsvienība ir ļoti praktiska lieta. Piemēram, jau pieminētajā lūgšanā, kur tu vari visas Dieva personas pielūgt kopā vai atsevišķi, jo tās ir viens Dievs. Tas, kā trīs Dieva personas var būt viens Dievs, nav cilvēka prātam aptverami, tāpēc var pilnīgi droši apgalvot, ka kristietību kā reliģiju neviens nevarētu izdomāt, jo mācība par Trīsvienību tādējādi būtu nepārvarams klupšanas akmens. Proti, mūsu smadzenes savā saprašanā nestāv pat tuvu Dieva saprašanai. Svētā Trīsvienība spilgti izpaužas arī Kristībā, kur visa Dieva pilnība uzliek savu roku uz tavas sirds un iedveš tajā jaunu dzīvību un ticību, lai tu vairs nekad nebūtu viens. Tas, ka Trīsvienība īpaši darbojas caur Baznīcas kopību, nozīmē, ka tev arvien jāmācās pieaugt savstarpējā mīlestībā pret brāļiem un māsām. Dieva līdzībai tevī – mīlestībai – allaž jātiek uzturētai un spodrinātai. Jo šīm attiecībām Dievs Kristus Baznīcā ir devis lielus apsolījumus, piemēram, Jēzus sacītajā: “Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū” (Mt 18:19-20).
Āmen.
Evaņģēlists - Jānis Tolpežņikovs
Apsveicu visus ar Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu! Kad mums kaut ko nolaupa, atņem vai arī mēs to pazaudējam paši, atgūt to ir daudzreiz grūtāk, nekā iegūt pirmajā reizē. Tomēr Dievs mums to atkal palīdzēja atgūt - mūsu Latviju. Vai mēs to vienmēr novērtējam un par to pateicamies? Vai apzināmies, cik tas bija liels brīnums un Dieva žēlastība? Ko reiz zaglis un varmāka sagrābis, to ar labu prātu nelaidīs tas vaļā. Tā arī Dievs vēlas, lai mēs nebūtu pasaulei brīvi, bet Kristus patiesībā brīvi, bez Kristus nav brīvības. Novēlu, lai mūsu atgūtā dzīve brīvībā, būtu arvien šīs brīvības vērta - ar ticību un pateicību, ar lūgšanu un svētību! Dievs, lūdzam - svētī, Kungs, šo mūsu zemi!🇱🇻 Lūgsim un neaizmirsīsm ne dienas par 🇺🇦 Ukrainu!
- mācītājs ILGVARS MATĪSS

Mātes diena

  1. Pārdomas Mātes dienā (no māc. I.Matīsa uzrunas dievk.)

    Kad pēc vienpadsmit kopdzīves gadiem mans vīrs paziņoja, ka ir iesniedzis šķiršanās prasību un pārvācas dzīvot citur, mana pirmā doma bija par bērniem. Vai es spēšu iemācīt bērniem visu, kas viņiem nepieciešams. Katru svētdienu mēs gājām trijatā uz baznīcu, bieži runājām par labo un ļauno, pareizo un nepareizo, bet es skaidri redzēju, ka neizdodas izveidot pietiekami ciešu saikni ar bērniem. Kādā mātes dienā mēs aizgājām uz baznīcu. Altāra abās pusēs bija novietoti rati ar skaistiem ziediem podiņos. Dievkalpojuma laikā mācītājs teica, ka būt mātei ir viens no grūtākajiem uzdevumiem dzīvē, ka šis darbs ir pelnījis atzinību un pateicību. Tad viņš aicināja visus bērnus panākt uz priekšu un izvēlēties skaistu ziedu, ko uzdāvināt kā mīlestības un atzinības simbolu.
    Mans dēls un meita, sadevušies rokās, kopā ar pārējiem bērniem devās uz altāra pusi, lai izvēlētos. Mēs bijām pieredzējuši grūtus brīžus un tieši tāda uzmanība bija tas, kas bija vajadzīgs. Es lūkojos uz skaistajām begonijām, zeltainajām kliņģerītēm un violetajām atraitnītēm un iztēlē jau meklēju vietu dārzā, kur iestādīšu bērnu izraudzīto puķi. Biju pārliecināta, ka viņi, apliecinot savu mīlestību noteikti atnesīs man kādu skaistu augu. Manējie bērni šo uzdevumu uztvēra ļoti nopietni. Citi jau sen bija izvēlējušies, bet manējie arvien vēl domāja. Tad platiem smaidiem bērni lepni nāca pa baznīcas eju pie manis un pasniedza šo pateicības dāvanu Mātes dienā.
    Tad kādu mirkli es pārsteigta blenzu uz salauzīto un novārgušo dīgstu, ko dēls turēja rokās, līdz beidzot, gluži vai pamirusi, pieņemu no viņa šo dāvanu.
    Mani bērni acīm redzami bija izvēlējušies mazāko un slimāko augu – tam pat nebija ziedu. Lūkodamies savu atvašu smaidīgajās sejās, es redzēju, cik ļoti viņi lepojas ar savu izvēli. Viņi ar nodomu bija paņēmuši tieši šo augu. Un man bija jājautā, kāpēc no visiem skaistajiem ziediem viņi izvēlējušies tieši šo.
    Mans dēls ar milzīgu lepnumu atbildēja: ''Izskatījās, ka šim augam ļoti vajag tevi, mammu! ''
    Man pār vaigiem ritēja asaras, un es cieši apskāvu savus bērnus. Viņi tikko bija uzdāvinājuši man labāko Mātes dienas dāvanu, kādu vien varēju iedomāties. Mans smagais darbs un upuri nebija velti – ar maniem bērniem viss būs kārtībā.''
    (Patrīcija A. Rinaldi)

18.novembris - zem sarkanbaltsarkanā karoga Latvija rit...

Ps 33:12-13
Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu!
Tas Kungs raugās no debesīm, Viņš redz visus cilvēku bērnus.
..........
Mācītāja Ilgvara Matīsa uzruna Valsts svētku ekumēniskajā dievkalpojumā Gulbenes Romas katoļu draudzē.

,,Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.’’ (Kol. 3:8)
Mēs bieži dzirdam tēzi – ,,Mūsu valsts lielākā vērtība ir cilvēks’’. Bet kāda ir šī vērtība un priekš kura tā ir vērtība? Kā varētu raksturot šo Latvijas vērtību? Latvijas cilvēki nav tikai latvieši, mūsu valstī dzīvo dažādu tautību cilvēki, kuri ir lojāli mūsu valstī un tāpat dažādi tautību cilvēki, kur pie pirmās izdevības brauktu prom, ieskaitot vairākus latviešus. Viens ir tas, ko mēs domājam par sevi un pavisam kas cits, kādi tiešām esam. Divas nedēļas atpakaļ pie mums bija atbraucis Taize kopienas brālis no Francijas un viņš kopā ar vēl ar pieciem brāļiem dzīvo kopš septembra Rīgā un gatavojas decembra beigās uzņemt 60 šīs kopienas brāļus un padsmit tūkstošus jauniešu no visas Eiropas. Un viens no viņa uzdevumiem bija meklēt naktsmājas šiem jauniešiem, kuri atbrauks. Tad, kad viņš sāka to darīt, tad daži latvieši teica tā - ,,tas būs ļoti grūti, jo mēs latvieši esam neatsaucīgi un nevēlamies, ka mūsu mājās nakšņo kāds svešs cilvēks. Bet viņam nebija īpaši izvēles un viņš vienalga sāka meklēt šīs naktsmājas. Un par lielu pārsteigumu viņam veicās diezgan labi un viņš jau ir atradis diezgan daudz atsaucīgu cilvēku. Tas nozīmē, ka mums pašiem par savas valsts iedzīvotājiem bieži vien ir sliktākas domas, kā ir patiesībā. Protams, gadās arī otrādi – kad mūsu domas ir daudz labākas, bet realitāte daudz skarbāka… bet ne par to šoreiz. Pāvils rakstīja ,,Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.’’ Ļaunprātība, nekaunīgas runas… cik bieži ir bijis tā, ka mums citam par citu ir kāds priekšstats, ko veidojuši citi, jo līdz mums ir nonākušas nekaunīgas runas… mums pastāsta par kādu cilvēku, pirms esam viņu vēl vispār satikuši un iepazinuši… mūsu kaimiņš vai kolēģis mūsu vietā uzliek mūsu sirdī ieliek zīmogu par citu cilvēku. Un tā mēs ejam pa ielu un ko mēs redzam – pilnu ielu ar apzīmogotiem cilvēkiem. Kas uz šiem uzspiestajiem zīmogiem rakstīts – dzērājs, mantrausis, laulības pārkāpējs, zaglis, sliņķis, vienkārši dīvains cilvēks, neticīgais… un tā joprojām… un daudz reižu tā ir bijis, ka iepazīstot citu apzīmogotu cilvēku, tev rodas savs, pavisam atšķirīgs viedoklis no tā ko esi dzirdējis. Viegli ir izplatīt runas, viegli ir nokritizēt, viegli ir uzspiest otram savu zīmogu, daudz grūtāk – to salauzt. Un ļoti bieži – neiespējami. Vērtība ir vērtība, ja kāds noteicis lietai savu vērtību. Ja Latvijas lielākā vērtība ir Latvijas iedzīvotāji, tad kurš ir vērtētājs, lai pateiktu, ka tā ir vai nav vērtība. Būtiskākais vērtētājs ir Dievs – Viņš redz ikkatra cilvēka sirdi, zina viņa ceļus un domas, zina viņa sāpes un ievainojumus, zina viņa vājības, kļūdas un grēkus. Būtisks vērtētājs ir dažādi mediji, kuru virsrakstos bieži vien mēs varam izlasīt jau gatavus vērtējumums par to vai to, kad tie iesākas ar vārdiem ,,aizdomu ēna par…’’ un arī tad tiek uzlikti mums dažādi zīmogi un priekšstati… Un tad esam mēs katrs pats, kura viedoklis parasti ir visbūtiskākais. Ticīga cilvēka prioritātei ,protams , būtu jābūt pirmajā vietā Dieva domas un tad manējās. Bet ir būtiski ka mēs ik pa laikam palūkotos uz mūsu pašu apzīmogotajiem cilvēkiem un mēģinātu pārvērtēt savus pagātnes spriedumus. Un mēģinātu šos zīmogus salauzt priekš sevis un citiem. Lai tā sakot pārstartētu attiecības ar kādiem cilvēkiem, pārstartētu savu domāšanu un priekšstatus. Mēs varam svinēt mūsu valsts jubileju gadu pēc gada. Tagad 98 gadi, tad 99, tad 100…. Un priecāties ar katru reizi, ka ir vairāk vai kad ir apaļa jubileja… taču ir būtiski, ka mēs nesvinam tikai skaitli, bet arī cilvēkus. Ja mūsu dzīvē ir vairāk cilvēku, kurus mēs vēlētos labprātāk nesatikt, kā satikt, tad mums īsti nav ko svinēt. Varētu teikt, ka caur Jēzus izciesto nāvi un Augšāmcelšanos, Dievs pārskatīja attiecības ar cilvēkiem. Ja mēs ieraugām, ka arī paši esam grēcinieki, kuri daudz dzīvē kļūdījušies, tad ar Dieva palīdzību daudz ko iespējams mainīt savās attiecībās arī ar apkārtējiem. Āmen.''


Lāčplēša diena

  1. Tā izskan Lāčplēša diena -  11.novembris.
    27. Psalms Drošība Dievā
    Dāvida dziesma.
    1 Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?
    2 Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs.
    3 Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības.
    4 Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā,
    5 jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna.
    6 Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam!
    7 Uzklausi, ak, Kungs, manu balsi, kad es saucu, esi man žēlīgs un atbildi man!
    8 Mana sirds turas pie Tava vārda: "Meklējiet Manu vaigu!" Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.
    9 Neapslēp no manis Savu vaigu un neatstum Savu kalpu dusmās - Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs!
    10 Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems.
    11 Māci man, Kungs, Tavu ceļu un vadi mani pa līdzenu teku manu ienaidnieku dēļ!
    12 Nenodod mani manu pretinieku un nomācēju niknumam! Jo viltus liecinieki ceļas pret mani un draud ar varas darbiem.
    13 Bet es esmu pilns paļāvības, jo redzu Tā Kunga laipnību dzīvo zemē.
    14 Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!

  2.     Kristus saka ,,JŪS esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta’’ (Mt. 5:14). Ir liels izaicinājumu laiks. Šajā pasaulē mēs kā baznīca esam vienīgais Dieva darbarīks, caur kuru Dievs ir nolēmis šajā pasaulē darboties, pasludinot Savu vārdu un darot par mācekļiem visas tautas. Pasludinot Dieva klātbūtni citiem, reizē cīnāmies pret to, kas mums pašiem sevī traucē vai stāv starp mums un Dievu, tādēļ nav viegli. Mēs sludinām, bet paši nedrīkstam palikt Dievam atmetami. Būt modrībā, ticības pastāvībā, palikt ar gaišumu sirdī, kaut apkārt ir tumsa, tas ir vien Dieva spēkā iespējams. Arī velns nesnauž un neguļ, bet aktīvi darbojas, tādēļ jo grūtāk ir atšķirt patiesību no meliem, būt tajā pusē, kur vēl šobrīd neredzi izdevīgumu, palikt vientulībā uz šaurā ceļa. Bet ir laba ziņa – šis šaurais ceļš ved uz dzīvību, īstu, patiesu, mūžīgu! Ja mēs nepastāvēsim Viņa vārdā, tad kurš???

       Mums kā draudzei nav konkurences, jo Dieva bērniem nav ar ko sacensties, nekā līdzvērtīga draudzei šajā pasaulē nav un nebūs, un nav nekā cita, ar ko to salīdzināt, tāpēc esam laimīgi draudzē, kur varam draudzēties ar citiem Dieva bērniem, nebūt vieni paši. Neviens pats par sevi nespēj palikt ilgi ticībā, tāpēc Kristus ir cēlis draudzi.

       Mēs neesam apslēpti – ne Dievam, ne pasaulei. Esam ierauti lielā informācijas gūzmā. Un lielākā daļa no pasaules piedāvātās informācijas cilvēkam ir nederīga un nekam nepielietojama. Esam aicināti būt kalnā – kopā ar Kristu kalnā, pie Viņa krusta - reizē pie nāves un uzvaras krusta. Ja arī lielākā daļa cilvēku Dieva vēsti cilvēcei ignorē, tomēr vēl jau paliek draudze, kur var sastapt Dievu, jo Viņš ir solījis būt Savu bērnu vidū. Mēs esam kalnā ar Kristu, jo Viņš mums atklāj to – kas nenoveco. To, kas dziedina, to, kas glābj, to, kas modina un augšāmceļ – būt Dieva bijībā un neizturēties vieglprātīgi pret grēku. Turpināt lūgt, pateikties, lasīt Dieva vārdu, mīlēt un strādāt.

    Māc. Ilgvars Matīss