Svētdarbības

Kristības

1. Kļūsti par daļu no Kristus veidotās Baznīcas - kas tic un top kristīts, tiek izglābts!
   
   Kristība ir Jēzus Kristus iedibināts sakraments, kurā Dievs tiem, kas tic uz Kristu, dāvā garīgu piedzimšanu, izglābšanu no soda par mūsu grēkiem, augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību. Jēzus par Kristību saka: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts” (Mk 16:16). Pateicoties Kristībai mēs kļūstam par kristiešiem un Dieva veidotās kopības – Kristus Baznīcas – locekļiem.
   
   Vest savus bērnus pie kristības ir kristīgu vecāku pienākums Luteriskajā Baznīcā. Pievedot pie kristības bērnu, viņa vecāki un krustvecāki Dieva un draudzes priekšā apsola bērnu audzināt kristīgajā ticībā. Lai vecāki un krustvecāki spētu šo solījumu dot, viņiem jābūt gan kristītiem, gan iesvētītiem, gan arī jāpieder draudzei (jābūt draudzes locekļiem).

   Kā izvēlēties vietu un baznīcu sava bērna kristībām?

   Ir pašsaprotami, ka bērns saņems kristību savu vecāku draudzē, piedaloties visai draudzei, ne tikai kristījamā radiem vien. Kristības citā vietā (mājā, slimnīcā), kas nav baznīca vai draudzes dievkalpojumu vieta, iespējamas vienīgi, ja slimības vai kādu citu nopietnu iemeslu dēļ kristības nav iespējams organizēt baznīcā.

   Kā izvēlēties laiku bērna kristībām?

   Bērns pie kristības tiek vests pēc iespējas drīzāk pēc dzimšanas. Kristības notiek draudzes dievkalpojuma laikā. Ja arī mūsdienās var būt grūti iekļauties gadsimtu ilgajā parašā rīkot kristības tuvējā svētdienā pēc bērna piedzimšanas, tad tomēr kristīgu vecāku pienākums ir organizēt bērna kristības cik iespējams drīz pēc viņa piedzimšanas. Ja norisinās kavēšanās, tad padomājiet, vai kavēšanās nekļūst par jūsu - kristīgu vecāku - pienākumu nepildīšanu un liegšanu bērnam savlaicīgi saņemt tik būtisku lietu kā kristības sakraments. Kristības gavēņa laikā (pirms Lieldienām) tiek izpildītas vienīgi bērniem drīz pēc dzimšanas, vai arī tad, ja ir būtisks iemesls kristību izpildīt steidzamā kārtā.

   Ko darīt, ja viens no bērna vecākiem nav draudzes loceklis un nevēlas būt?
   Šajā gadījumā bērnu kopā ar krustvecākiem pie kristības vedīs viens no vecākiem - ticīgā māte vai tēvs.

   Ko darīt, ja neesam kristīti un iesvētīti, bet vēlamies kristīt bērnu?
   Vispirms vecākiem un krustvecākiem (kuri nav kristīti un/vai iesvētīti) jāsakārto pašiem sava garīgā dzīve. Jāapmeklē iesvētes mācības kurss, pēc mācības apgūšanas un draudzes dzīves iepazīšanas pieaugušie var saņemt kristību un/vai iesvētību un var tikt uzņemti draudzē.

   Esam kristīti un iesvētīti, bet nepiederam draudzei, vai ar to nepietiek?
   Būt kristītiem un iesvētītiem, bet nepiederēt draudzei, nevar uzskatīt par normālu stāvokli. Pie kristības/iesvētības esat apliecinājuši savu ticību un apsolījušies dzīvot kristīgu dzīvi, bet, ja jau nepiederat draudzei, šo solījumu nepildāt. Pie bērna kristības jums tiks prasīts apliecināt savu ticību un apsolīt šajā ticībā audzināt bērnu. Lai varētu to izpildīt, jums jāatgriežas pie ticības un jāatjauno sava draudzes piederība.
   
   Nevaram atrast krustvecākus, bet vai bez krustvecākiem iespējams bērnu nokristīt?

   Jā, ir iespējams. Jābūt vismaz vienam pieaugušam kristīgam cilvēkam, kas bērnu apņemas kristīgi audzināt. Tomēr ļoti ieteicams atrast arī krustvecākus.
   
   Ja vecāki nav ticīgi, vai krustvecāki var bērnu vest pie kristības?

   Šāds gadījums būtu uzskatāms par izņēmumu. Krustvecāki vieni paši, bez bērna vecākiem, varētu vest bērnu pie kristības tikai gadījumā, ja bērna vecāki piekrīt kristībai, bet paši nevēlas tapt par kristīgiem cilvēkiem un draudzes locekļiem. Jāņem vērā, ka krustvecākiem var būt visai grūti izpildīt savu solījumu audzināt bērnu kristīgi, tādēļ mācītājs šādam izņēmumam visdrīzāk piekritīs vienīgi tad, ja kristāmā bērna krustvecāki spēs pārliecinoši pamatot savas iespējas bērnu kristīgi audzināt. Šādā gadījumā bērns tiktu kristīts un uzņemts krustvecāku draudzē.
   
   Vai luteriskā Baznīca pieņem pie kristībām, ja kāds no krustvecākiem pieder pie citas kristīgas konfesijas?

   Šādi gadījumi ir sastopami, tomēr jautājums ir diskutabls. Šobrīd Latvijas Ev. lut. Baznīcā šajā jautājumā nav noteikta kārtība. Gadījumā, ja kādu citai konfesijai piederīgo paredzēts aicināt par krustēvu vai krustmāti, iesakām ņemt vērā sekojošo:

   • Vai tas nav pretrunā ar attiecīgās konfesijas kārtību?

   • Vai paredzamo krustvecāku konfesija atzīst kristības došanu bērnam?

   • Vai citai konfesijai piederīgais spēs solīt un izpildīt solījumu bērnu kristīgi audzināt tā, kā to māca Luteriskā Baznīca?

   • Vai citai konfesijai piederīgais tiešām ir šīs konfesijas kādas draudzes loceklis (mēdz būt, ka cilvēks šīs konfesijas Baznīcā ir vienīgi kristīts, bet savas Baznīcas kārtībai turpmāk nav sekojis).

   
   Cik izmaksā bērna kristības?

   Nereti šis ir pirmais jautājums, kuru uzdod cilvēks, kurš ieradies pieteikt bērna kristības. Baznīca nav iestāde, kura par attiecīgu samaksu sniedz "reliģiskus pakalpojumus" saviem klientiem. Par kristībām samaksa netiek prasīta. Tomēr jāņem vērā, ka draudzes ekonomija pastāv galvenokārt no draudzes locekļu ziedojumiem. Arī vedot bērnu pie kristībām, draudzes locekļi parasti dod draudzei kādu ziedojumu. Tāpat ieteicams būtu noskaidrot, vai draudzei kristību sakarā nav kādi papildus izdevumi (piemēram, ziedu iegāde). Tomēr, ja kāds nespēj ziedojumu dot, tas nevar būt šķērslis kristību saņemšanai.

   Esmu jau pieaudzis un vēlos saņemt kristības. Vai man būs jāatrod arī krustvecāki?
   Daudzi pieaugušie saņem kristības bez krustvecākiem. Tomēr ir ieteicams atrast kādu pieredzējušu kristīgu cilvēku, kurš jaunkristītajam var būt vai nu par krustēvu vai krustmāti, vai vienkārši par padoma devēju viņa kristīgā dzīvē.

Iesvētības

1. Iepazīsti Baznīcas mācību un apliecini savu ticību, kļūstot par  pilntiesīgu draudzes locekli!

   Iesvētības ir baznīcas iedibināts svinīgs rituāls, kurā kristītais pēc Baznīcas mācības iepazīšanas iesvētes apmācībās apliecina savu ticību, tiek uzņemts par pilntiesīgu draudzes locekli un tiek pielaists pie Svētā Vakarēdiena saņemšanas. Pēc LELB kārtības var tikt iesvētīti arī pilngadību nesasnieguši bērni (no septiņiem gadiem, bet ar viņu pašu patiesu vēlēšanos). Bērniem nav jāmaksā draudzes gada nodoklis, kas pieaugušajiem mūsu draudzē ir 20 EUR gadā.

   ‍Ar kristībām kristījamais tiek uzņemts par Kristus Baznīcas locekli. Ar iesvētībām iepriekš kristītais tiek pielaists pie Svētā Vakarēdiena. Tikai iesvētītiem Baznīcas locekļiem ir tiesības tikt pieaicinātiem par krustvecākiem kristībās.

   Kas nepieciešams, lai tiktu kristīts un tiktu iesvētīts?

   Uzziniet par nākošo iesvētes mācības un piesakieties to apmeklēt. Kursa apmeklēšana paredz arī regulāri piedalīties draudzes dievkalpojumos. Pēc iesvētes kursa pabeigšanas, dievkalpojumu apmeklēšanas un iepazīšanās ar draudzes dzīvi, jums būs pārrunas ar draudzes mācītāju. Pie kristībām un iesvētībām kandidāti tiks pieņemti, ja būs apguvuši iesvētes kursā paredzēto un spēs apliecināt, ka viņu pārliecība un nodoms ir dzīvot kristīga cilvēka dzīvi, kā to māca Baznīca.

   Vēlos saņemt kristības, bet kādēļ tiek runāts arī par iesvētībām?

   Laikos, kad gandrīz visi tika kristīti bērnībā, pieaugušo kristības notika reti, un tādēļ, runājot par kristībām, parasti tika domātas bērnu kristības. Šādos gadījumos vecāki un krustvecāki sola bērnu kristīgi audzināt, lai, bērnam pieaugot, viņš varētu savu ticību iesvētībās apliecināt personīgi. Saņemot kristību vēlākos gados, kristījamais pats apliecina savu ticību, sola dzīvot kristīga cilvēka dzīvi, tādēļ parasti tajā pašā dievkalpojumā šādi kristījamie tiek arī iesvētīti.

   Esmu cienījamos gados, bet neesmu kristīts/iesvētīts? Vai arī uz mani attiecas tādas pašas prasības kā uz gados jaunākiem ļaudīm?

   Šodienas situācijā Latvijā ir parasts, kad iesvētes kursu apmeklē arī vecāka gadagājuma cilvēki. Nav neparasts, ja kopā ar mazmeitiņu kristību saņem arī vecmāmiņa. Dažāda gadagājuma ļaudis iesvētes grupās ir parasta prakse.
   
   Cik ilgs ir tipisks iesvētes mācības kurss?

   Iesvētes mācības sastāv no četrpadsmit nodarbībām vienu reizi nedēļā.

   Iesvētes mācībās apgūstamās tēmas:

   • Ievads. Svētie Raksti – Dieva vārds. Ticība. Dievs. Kas ir Bībele?
   • 1.-3.bauslis. Dieva un cilvēka attiecības. Kas ir mans Dievs? Kam es ticu?
   • 4.-10.bauslis. Manas dzīves spogulis, kā man dzīvot pēc Dieva likumiem. Cilvēku savstarpējās attiecības. Kristus dotais bauslis.
   • Ticības apliecība. Dievs Tēvs Radītājs. Radīšana vai evolūcija
   • Kristus ir mans Pestītājs. Kā esmu izpirkts no mūžīgās nāves varas?
   • Dievs Svētais Gars. Mans Uzturētājs.
   • Kā sarunāties ar dzīvo Dievu? Lūgšana Mūsu Tēvs debesīs.
   • Sakramenti: Kristības, Sv. Vakarēdiens.
   • Grēksūdze. Kā kļūt par jaunu cilvēku? Kā dzīvot ticībā, esot kopā ar Kristu?
   • Taisnošana ticībā, konfesijas. Dažādas ticības. Kā notiek mana grēku piedošana?
   • Dievkalpojuma kārtība, baznīcas gads. Kas man jādara dievkalpojumā?
   • Dzīve laulībā. Lai es būtu laimīgs ģimenē.

   Vai iesvētes mācības kursu var apgūt neklātienē?

   Kristības, iesvētības nozīmē pievienošanos Baznīcai un lokālai draudzei. Nav iespējams apliecināt pievienošanos Baznīcai un draudzei, ja kandidāts nav iepazinies ar dievkalpojumiem un draudzes dzīvi. Ja kristību, iesvētību kandidāts nespēj apmeklēt iesvētes mācības kursu baznīcā kādu nepārvaramu šķēršļu, piemēram, smagas slimības dēļ , transporta problēmu vai kā cita dēļ, tad, protams, var meklēt risinājumu – piemēram, vairāk lasot mājās iesvētes mācību materiālus par attiecīgajām tēmām un pēc tam tās pārrunājot satikšanās reizēs.
   
   Vai pēc kristībām un iesvētībām man būs jāpieder draudzei, kurā kristījos, iesvētījos?
   Jā, pēc kristībām, iesvētībām kandidāts būs arī uzņemts par draudzes locekli draudzē, kurā saņēma kristību un/vai iesvētību. Kristības un iesvētības prasa solījumu dzīvot kristīgu dzīvi, kas ietver līdzdalību draudzes dzīvē. Dodoties dzīvot uz citu vietu, draudzes locekļi pāriet uz draudzi, kura viņiem ir pieejama.

Laulības

1. Baznīcā noslēgta uzticības savienība uz mūžu - ko Dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt
   
   Kristīga laulība ir divu kristiešu – vīrieša un sievietes – likumīgi noslēgta savienība uz mūžu, kas īstenojas kristīgā kopdzīvē. Laulības noslēgšana baznīcā ir šādas kristīgas savienības noslēgšana dievkalpojumā; tā apstiprināta ar abu pušu mūža uzticības solījumu Dieva un cilvēku priekšā un ir svētīta ar aizlūgšanām un Dieva vārdu.
   
   ‍Laulība ir Dieva iestādījums. Katram kristietim laulību pienākas slēgt Baznīcā paredzētā kārtībā. Laulība ir mūža savienība. Stājoties laulībā jāapzinās, ka dotais solījums būs jāpilda "līdz nāve jūs šķirs". Noslēgt laulību baznīcā nozīmē, ka jūs solāties dzīvot kristīgu laulības dzīvi, t.i., praktizēt kristīgo ticību gan individuāli, gan arī laulībā un ģimenē.
   
   Kādi ir priekšnoteikumi, lai kristīgi noslēgtu laulību luteriskajā Baznīcā?
   Lai stātos kristīgā laulībā, Jums jābūt luteriskās Baznīcas locekļiem, kuri ir gan kristīti, gan iesvētīti, kā arī ir reģistrēti draudzē un nav no draudzes atskaitīti.
   
   ‍Abiem laulību kandidātiem jābūt brīviem, t.i., neprecētiem vai atraitņiem, kuri nav saistīti ar citu personu laulību solījumā (informāciju attiecībā uz šķirteņiem lasiet lapas apakšā). Līdzās noteiktajai Baznīcas kārtībai jāievēro arī visas valsts likuma prasības.
   
   Kā pieteikt laulību, ja atbilstu visām iepriekšminētajām prasībām?
   Pastāstiet mācītājam par jūsu nodomu laulāties un par vēlamo jūsu laulību laiku. Savlaicīgi (vismaz mēnesi iepriekš saskaņojiet laulību laiku un iesniedziet nepieciešamos dokumentus:

   • Aizpildiet un iesniedziet pieteikuma veidlapu;

   • Izrakstu no dzimtsarakstu nodaļas par to, ka ir atļauts jūs laulāt (neesat kriminālvajāšanā un nesastāvat laulībā)

   • Dokumentus iesniedzot, lūdzam uzrādīt pases (pasēm jābūt derīgām vēl vismaz 1 mēn. pēc laulību noslēgšanas).

   
   Ko darīt, ja neesmu kristīts un/vai iesvētīts, bet vēlos stāties kristīgā laulībā?

   Šādā gadījumā jums jāapmeklē iesvētes mācības un dievkalpojumi. Iesvētes mācību laikā jūs iepazīsieties ar ticības mācības pamatiem, piedalīsieties dievkalpojumos.

   Kad būsiet iepazinušies ar ticības mācību un Baznīcas dzīvi, jums jāapstiprina mācītājam, ka tā ir Jūsu brīva izvēle - apliecināt savu ticību un tapt kristītiem un/vai iesvētītiem un līdz ar to uzņemtiem draudzē.
   Tie, kuri nav kristīti, saņem kristību un iesvētību. Tie, kuri ir kristīti bērnībā, tiek iesvētīti. Vienlaicīgi notiek šo cilvēku uzņemšana draudzē.

   Ko darīt, ja esmu gan kristīts, gan iesvētīts, bet nepiederu nevienai draudzei?

   Runājiet ar mācītāju. Mācītājs noteiks kārtību, kā atjaunot piederību Baznīcai un tikt uzņemtam draudzē. Jābūt gatavam no jauna apstiprināt kristībā (iesvētībā) dotos solījumus - dzīvot kristīgu dzīvi, palikt draudzes piederībā.
   
   Vai iespējams tikt laulātiem luteriskajā Baznīcā, ja līgava vai līgavainis pieder citai kristīgai konfesijai?
   Jā, ir iespējams. Tomēr jāievēro, ka citai konfesijai piederīgiem jābūt izpildījušiem minimumu, ko attiecīgā Baznīca prasa no saviem draudzes locekļiem. Šajā gadījumā jūsu starpā jābūt skaidrībai par to, kā kopīgi praktizēsiet savu kristīgo dzīvi, ja katrs piederiet savai konfesijai.
   Vai iespējams laulāties baznīcā, kuras draudzes locekļi mēs neesam (esam citas luteriskās draudzes locekļi)?
   Ir ierasts, ka draudzes locekļi laulības, bērnu kristības, bēres u.c. notikumus svin savā draudzē. Laulības ir ne tikai privāts notikums - tas ir gan ģimenes, gan arī visas draudzes notikums. Tādēļ ļoti ieteicams laulības slēgt savas draudzes vidū.

   Iemesli, kādēļ laulību slēgšanai mēdz izvēlēties citas draudzes baznīcu, varētu būt, piemēram, īpaša savas dzimtas vēsturiska saistība ar kādu konkrētu baznīcu. Kā neatbilstošs iemesls būtu minamas principiālas domstarpības ar savu mācītāju par jūsu paredzētajām laulībām, un jūs nevis meklējat veidus, kā šīs domstarpības atrisināt, bet gan gribat atrast kādu draudzi, kur to vai citu «varētu neprasīt» darīt. Tādēļ vispirms strīdīgie jautājumi būtu pārrunājami ar jūsu draudzes mācītāju.

   Ja jūs lūgsiet savu mācītāju salaulāt jūs citā baznīcā, tad, visdrīzāk, ja vien mācītājam būs tādas iespējas, viņš tam labprāt piekritīs. Ja laulību rituāls tomēr būs jānotur citas draudzes mācītājam, jums savas draudzes mācītājam jālūdz apliecinājums, kurā minēts, ka esat konkrētas draudzes locekļi, ka mācītājs jūsu laulību jautājumu ir pārrunājis un piekrīt, ka stājaties laulībā un ka viņam nav iebildumu laulību notikšanai citas draudzes baznīcā.
   
   Ko darīt, ja esmu šķīries un vēlos stāties jaunā kristīgā laulībā?

   Katrā gadījumā runājiet ar mācītāju. Jauna laulība netiks liegta, ja jums ir nozīmīgi iemesli, kādēļ iepriekšējo laulību nevarat atjaunot (piemēram, iepriekšējais dzīvesbiedrs ir jūs atstājis un nodibinājis citu ģimeni).

   Kādos Baznīcas Gada laikos laulības nebūtu plānojamas?

   Laulības luteriskajā Baznīcā parasti nenotur Lielā Gavēņa laikā - no Pelnu Dienas līdz Lieldienām.

Grēksūdze

1. Kristīgai baznīcai ir gadsimtiem ilga pieredze cilvēka dvēseles kopšanā - tas ir mantojums, kurā vērts ielūkoties. Tas piedāvā tiešu un godīgu sastapšanos ar Dieva patiesību un Viņa mīlestību. Pirmā ir izteikta tajos desmit likumos, kurus Viņš paredzējis cilvēku dzīvei, ko sauc par baušļiem. Otrā ir iemiesota Viņa Dēlā Kristū, Kurš ir nācis mūs izglābt.

   Ja pārlūkojam savu sirdsapziņu - proti, savas domas, vārdus un darbus šo desmit Dieva baušļu gaismā, tad nāksies atzīt, ka mēs neesam varējuši izpildīt nevienu... Mēs esam grēkojuši pret katru no tiem - vairāk vai mazāk, slēptāk vai atklātāk. Mēs katrs esam staigājošs grēku katalogs. Nav nozīmes spēlēt paslēpes ar sevi un Dievu. Mēs esam vainīgi. Mēs esam grēcinieki. Mūsu sirdsapziņai ir pietiekošs pamats bīties Dievu. Kā nekā, Dievs nemīl grēku - to Viņš ir skaidri sacījis.

   ‍Dievs kā Tēvs

   Svētie Raksti mums liecina par Dievu kā gādīgu un mīlošu Tēvu, kurš ne tikai dzīvo līdzi mūsu priekiem un bēdām, bet arī vada un virza mūsu dzīvi tā, lai tā būtu godprātīga un jēgpilna, un lai tās galā mēs iegūtu arī mūžīgo dzīvību. Viņš kā jebkurš tēvs vēlas redzēt savus bērnus staigājam krietnus ceļus.
   Dievs mums devis ne tikai sirdsapziņu, kas kā Viņa balss mūsos gana reālistiski uzrāda mūsu dvēseles stāvokli, bet ir arī solījis sniegt tai mieru grēku piedošanā. Dievs nealkst mūs sodīt. Gluži pretēji, Dievs priecājas par katru, kurš atradis ceļu pie Viņa. (Ec 33:11)

   ‍Dvēseles dziedināšana

   Dievs uzlūko mūsu sirdi, kas izsūdz, nožēlo un negrib vairs dzīvot pārkāpumos un grēkos. Dievs mūsu nodarīto tad vairs neuzskata par grēku, vēl vairāk - Viņš mūs iekšēji attīra un dziedina no grēka izraisītajām bēdām un sāpēm. Viņš pārrauj grēka saites, atbrīvojot mūs no tā varas. Dievs saka: „Tev ir piedots!” Un Kristus nopelna dēļ Dieva Vārds dara to, ko tas saka.

   Tas ir mierinājums, iepriecinājums un liels atvieglojums. Tā ir prieka vēsts mūsu dvēselei. Kā Luters saka: „Kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime”. Grēksūdze (bikts) faktiski ir garīgā ārstniecība, sava veida dvēseles „medicīna,” jo te vistiešāk cilvēks gan saduras ar savu grēku un tā sekām, gan sastop Dievu, kurš grib un var palīdzēt. Te nav nekādu pastarpinājumu, un nekas nenovērš uzmanību no svarīgākā manā dzīvē - sirdsmiera atgūšanas.

   Grēksūdzes veidi un norise

   Grēksūdze var būt vairāku veidu - sirds bikts, kad mēs katrs atsevišķi Dievam lūdzam piedošanu par saviem grēkiem savā sirdī. Ir arī vispārējā bikts katra dievkalpojuma sākumā, kur visa draudze kopīgi lūdz grēksūdzes lūgšanu un saņem mācītāja pasludināto Dieva piedošanu. Īpašos gadījumos, kad jānovērš publiski nodarījumi draudzes vidū, var lietot arī indivīda grēksūdzi draudzes priekšā. Kristieši lūdz piedošanu un sūdz grēkus arī viens otram.

   Ja kādu iemeslu dēļ cilvēks iepriekš minētājos grēksūdzes veidos nevar rast mierinājumu, ir vēl arī privātās bikts iespēja, kad grēki tiek izsūdzēti Dievam mācītāja, bikstēva klātbūtnē. Viņš palīdz sagatavoties grēksūdzei, palīdzot saprast, kā atšķirams grēks (kas jāizsūdz) no dzīves sarežģījumiem (kas nav jāsūdz), un izstāsta šīs grēksūdzes praktisko norisi. Viņš iedrošina biktsbērnu, apliecinot, ka viņu attiecības no tā necietīs; gluži otrādi, katra pieņemta grēksūdze tikai palielina biktstēva cieņu pret savu biktsbērnu.
   ‍
   Privātā grēksūdze

   Šis grēksūdzes veids pamatoti tiek atzīts par dvēselei visrosinošāko un produktīvāko, jo tā skar cilvēka garīgo dzīvi visplašāk un visdziļāk. Tā nav Dieva labestības un labvēlības ļaunprātīga izmantošana, spekulēšana ar Viņa žēlastību. Patiesa grēksūdze izslēdz kā pašpiekrāpšanos, tā arī Dieva mānīšanu - tā nav paslēpju spēlēšana sirdsapziņas un Dieva priekšā, te mēs beidzot varam būt godīgi līdz galam. Dievs ir dvēseles ārsts, kuram mūsu pašu garīgās labklājības labad ir tiesības redzēt un zināt visu, lai varētu vērst aplamo mūsos par labu un dziedināt.
   Grēksūdze nav arī sevis atvainošana, pašattaisnošanās, izlocīšanās, vainu noveļot uz citiem, uz apstākļiem vai pat uz Dievu. Grēksūdze nozīmē godīgi un tieši atzīt: „Es esmu vainīgs pie tā un tā”; konkrētie grēki ir saucami vārdā. Grēks vēlas palikt anonīms, lai tā varētu saglabāt savu varu pār mums. Grēksūdzē, nosaukts vārdā, tas zaudē savu ietekmi uz cilvēku. Dievišķās gaismas klātbūtnē nav vietas grēka tumsai.

   Piedots!
   Grēksūdze nav sevis tīša šaustīšana, tīksmināšanās par savām ciešanām, lielīšanās ar saviem grēkiem, dvēseles netīrumiem vai arī iestigšana sevis žēlošanā. Tā ir garīgi-lietišķs skats uz sevi: „Jā, es esmu grēcinieks, bet Kristus dēļ man tiek piedots.”

   Aiz pārprastas dievbijības vai pārliecīgas paškritikas nav jāizdomā neesoši grēki, bet esošie nav jāslēpj aiz kautrības maskas. Nav nepieciešams arī uzskaitīt visus vissīkākos pārkāpumus, lai nekristu pašvajāšanas mānijā, svarīgi ir uzskaitīt tikai tos, kas nospiež sirdi. Nav svarīgi par katru cenu izspiest no sevis nožēlas asaras, vai kādas īpašas emocijas, jo piedošana nav atkarīga no mums, bet no Dieva (Jes 53, 5). Dieva labestības un mīlestības priekšā izzūd arī mūsu bezcerība. Meklējot savu grēku piedošanu, mēs to saņemam, lai arī cik liels nebūtu mūsu grēks (Jes 1, 18).

   Grēksūdze ir iekšēja atsacīšanās no tā nelāgā vai pat ļaunā, kas noticis domās, vārdos, darbos vai nolaidības dēļ, un negribēšana, ka ar to jelkad būtu vēl kas kopīgs. Dieva sacītais: „Piedots!” ir beidzamais un izšķirošais vārds, nekādām vēlākām nejaušām emocijām vai šaubām nav vairs varas pār mani. Dievs var pat izdzēst manu emocionālo atmiņu tā, ka manu jūtu pasaule pie tā vairs nav pieķērusies.

   Biktspadoms un konfidencialitāte

   Vajadzības gadījumā biktstēvs var sniegt kādu biktspadomu, kā pēc piedošanas saņemšanas dzīvot tālāk, lai neiekristu vecajos grēkos, kas uz kādu laiku var palikt personiskā „riska zona”, un kā pēc iespējas labot nodarīto. Tas nepieciešams tālab, ka grēksūdze ir attiecību sakārtošana ar Dievu; tās jāsaved kārtībā arī ar to, kuram esam nodarījuši pāri.

   Uz grēku sūdzētāja vārdos skaidri izteiktās un paustās nožēlas, apliecinātās ticības un apņemšanās atgriezties pamata biktstēvs pasludina viņam Dieva vārdā grēku piedošanu. Biktstēvs lūdz par viņu, svētī, pateicas par uzticību un apliecina, ka runātais paliek starp viņiem trim - debesu Tēvu, kurš ir uzklausījis un mīlestībā piedevis, biktstēvu, kurš ir iedrošinājis un vadījis cauri biktij, palīdzējis ar padomu un pasludinājis piedošanu, un no dvēseles smaguma atbrīvoto grēku sūdzētāju.

   ‍Brīvs un laimīgs

   Ne velti Sv. Augustīns reiz sacīja, ka cilvēka dvēsele tik ilgi nav mierīga, kamēr tā neatrod mieru Dievā. To varētu papildināt, sakot, ka runa ir par cilvēku, kam viņa grēki ir tikuši piedoti, un tāpēc viņš var būt brīvs un laimīgs.

Izvadīšana

1. Kristus ir miris un augšāmcēlies, tādēļ arī mēs visi reiz tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei

   
   Kristīga mirušo izvadīšana ir pēdējais pienākums pret mirušo, nododot viņu Dieva rokās, kā arī mierinājums sērojošajiem ar Evaņģēlija vēsti, stiprinot viņus ar augšāmcelšanās cerību. Kristīgā izvadīšanā tiek pasludināts Dieva vārds, uzsverot Kristus upuri par mūsu grēkiem, Viņa augšāmcelšanos un mūžīgās dzīvības apsolījumu visiem Viņa ticīgajiem: tāpēc, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, arī mēs visi reiz tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei.
   
   Nāve ir dabīgs katra cilvēka šīs zemes dzīves noslēgums. Bībele māca, ka nāve ir grēka nopelns, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve Jēzū Kristū. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem raksta: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības, bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rm 3:23-24). Jēzus Kristus saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” (Jņ 11:25)

   Kristīga mirušo izvadīšana ir:

   - pēdējais pienākums pret mirušo, nododot viņu Dieva rokās;

   - mierinājums sērojošajiem ar Evaņģēlija vēsti, stiprinot viņus ar augšāmcelšanās cerību.
   
   Izvadīšanu parasti izdara mācītājs (palīgmācītājs vai evaņģēlists). Izņēmuma gadījumā mirušo var izvadīt katrs iesvētīts draudzes loceklis.

   Ir labi jau laikus aicināt mācītāju pie mirēja, lai palīdzētu viņam sagatavoties aiziešanai mūžībā, izsūdzot grēkus, saņemot Svēto Vakarēdienu un stiprinājumu no Dieva vārda. Mācītājs var sniegt garīgu atbalstu un stiprinājumu arī mirēja tuviniekiem, kā arī dot tiem praktiskus padomus, kā atvieglot mirēja aiziešanu mūžībā un kā sagatavoties mirušā izvadīšanai.

   Mirušos draudzes locekļus var izvadīt no dievnama. Parasti izvadīšana notiek no kapličas, bet tur, kur kapličas nav, izvadīšana notiek tieši kapos. Izvadīšana var notikt arī no mirušā mājām.

   
   Mūsu tradīcija ir mirušo apglabāšana zemē, tomēr mūsu Baznīca nesaskata ne teoloģiskus, ne bibliskus iebildumus pret mirušā pārpelnošanu. Pelnu urnas apbedāmas kapsētā zemē vai novietojamas sevišķi tam nolūkam sagatavotā vietā kapos vai dievnamā.

   Kristīgā izvadīšanā tiek pasludināts Dieva vārds, uzsverot Kristus ciešanas par mūsu grēkiem, Viņa augšāmcelšanos un mūžīgās dzīvības apsolījumu visiem Viņa ticīgajiem: tāpēc, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, arī mēs reiz visi tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei. Izvadīšanā tiek dziedātas garīgas dziesmas, kas atrodamas mūsu Baznīcas Dziesmu grāmatas nodaļā “Nāve un mūžīgā dzīvība”.  Lūgšanās mirušais tiek nodots Dieva rokās, tiek aizlūgts arī par sērojošajiem tuviniekiem un draugiem, lai Dievs vairo viņu ticību un mierina viņus ar augšāmcelšanās cerību.

   Mirušā pavadītāji tiek aicināti apzināties savu mirstību un mudināti būt nomodā par savu dvēseli, jo neviens nezina savu aiziešanas stundu. “Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces spīdošas; esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai viņš nāk vakarā, vai nakts vidū, vai pirmajos gaiļos, vai rītā, lai viņš nākdams jūs neatrod guļam.” (Lk 12: 35, 37-38).

   Tie, kas no ticības atklāti atteikušies, netiek izvadīti.