Laime ir sirdī, nevis pasaulē...
Manas labākās draudzenes 92 gadus vecā mamma, kura ir akla - šodien pārcēlās uz pansionātu. Viņas vīrs nesen nomira, tāpēc šī pārcelšanās bija nepieciešama.
Maurīne Džounsa ir pati jaukākā, laipnākā un cienījamākā sieviete, kādu man jebkad ir nācies satikt.
Pēc daudzām stundām pacietīgas gaidīšanas pansionāta vestibilā viņa mīļi pasmaidīja, kad viņai teica, ka istaba ir gatava.
Kamēr viņa manevrēja ar savu staigulīti uz liftu, es vizuāli aprakstīju viņas mazo istabiņu.
“Man patīk!!!” Viņa paziņoja ar tādu sajūsmu kā astoņgadīgs bērns, kuram tikko uzdāvināts jauns kucēns.
“Džounsas kundze, jūs taču vēl nemaz neesat istabā bijusi....”
“Tam nav nekāda sakara ar būšanu, vai redzēšanu,” viņa atbildēja. “Laime ir kaut kas tāds, par ko jūs izlemjat jau iepriekš. Tas, vai man patīk vai nepatīk mana istaba, nav atkarīgs no tā, kā izkārtotas mēbeles... bet gan no tā, kā es izkārtoju savu prātu. Es jau esmu nolēmusi, ka man patīk.
Tas ir lēmums, ko es pieņemu katru rītu, kad pamostos.
Man ir izvēle: es varu pavadīt dienu gultā, stāstot par grūtībām, ko man sagādā tās ķermeņa daļas, kuras vairs nedarbojas, vai arī piecelties no gultas un būt pateicīgai par tām, kas darbojas.
Katra diena ir Dieva dāvana un kamēr vien es elpošu, es koncentrēšos uz jauno dienu un visām laimīgajām atmiņām, ko esmu saglabājusi šim dzīves laikam.
Vecumdienas ir kā bankas konts... tu ņem no tā, ko esi ieguldījis... Tāpēc mans padoms jums ir noguldīt daudz laimes atmiņu savā bankas kontā.”
-Čerija Peipa
Mums dabiski gribas čīkstēt un sūdzēties par to, kā jūtamies, vai kā mums iet. Un es vēlreiz saku - dabiski. Jo tāda ir mūsu, kā cilvēku daba. Mēs reaģējam uz to, kas notiek ar to, kā jūtamies. Un, ja kaut kas sāp, vai nav tā, kā gribam, tad mūsu automātiskā reakcija ir negatīva.
Tāda ir to nezāļu daba. Un līdzīgi kā dobi mēs ravējam, lai nezāles negūtu pārsvaru arī savu prātu mums jāravē. Ja dobi varam pašu spēkiem izravēt, tad mūsu prātam un dabai tik viegli ar to neiet. Un te ir vajadzīgs kas vairāk, kā gribasspēks. Te ir vajadzīga Dieva Gara palīdzība, kas palīdz mums redzēt pāri tam, kas ir dabisks.
Kā bēdās redzēt prieku? Kā sāpēs cerību? Kā noliekties pie otra, kad pašam grūti?
Laime nav lietās, priekšmetos, vai apstākļos - laime ir atrodama mūsu sirdī. Un man gribētos teikt, ka tādu īstu laimi var piedzīvot tikai caur Dievu. Viņš ir Tas, kurš spēj mūsu prātam un dabai palīdzēt mainīties.
Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.
(Gal.5:22)
Šie Gara augļi ir fantastisks depozīts, ko Dieva Gars dod mums lietošanai katru dienu.
Kā tos iegūt? Lūdzot pēc tiem.
Lūdz Dievam palīdzību ieraudzīt labo, mīļo, jauko. Lūdz, lai Viņš caur Savu Garu palīdz mainīt Tavu attieksmi pret savu dzīvi, notikumiem un apstākļiem.
Jo laime ir sirdī, ne pasaulē.
Munise Ronberga
#365iespējas
Paldies, ka dari brīvu manu sirdi...
GUVUMI un IEGUVUMI. Kad radi vai pat dzimtas tiekas savos saietos, tad viens no obligātajiem uzdevumiem ir tikt skaidrībā, kā aizvadītajā laikā ir klājies. Nereti izskan jautājumi: "Kas jauns? Kādi panākumi dzīvē?". Ne vienmēr ir ar ko padalīties. Daždien ir pat vairāki notikumi, kurus varētu ieskaitīt zaudējumu kārtā, taču nekādi negribas tos nolikt uz vispārējā radu trofeju altāra. Tai vietā, lai sirdī rūgtu un gaustos par savām neražām, ir vērts papriecāties par tuvākā panākumiem un veiksmēm, slavējot Dievu, ka vismaz dzimtas kontekstā svētību straume nav apsīkusi. Te gan jāpiebilst, ka redzējums par panākumu svarīgumu ir visai atšķirīgs, proti, kas vienam liekas liela uzvara, citam tāds pārejošs nieks.
Ne velti Dieva vārds caur Sv. Pāvilu mūs iedrošina pamudinot:
"Par visu pateicieties Dievam- tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū." (1.Tes. 5:18)
Šajos vārdos nemaz nav norādīts, ka pateicība Dievam jāpienes tikai par saviem ieguvumiem, bet arī par citu iegūtajām žēlastībām. Pateicība vairo prieku un gandarījumu, tāpat spēju arī pašam labāk pamanīt tās mazās svētības, kurām mūsu uzmanība paskrējusi garām vai, kuras liekas pašas par sevi saprotamas. Garīgs vērīgums attiecas ne tikai uz garīgām lietām, bet arī uz materiālām. Kas tam ir par iemeslu? Kaut vai tas, lai rūpes un dzīšanās pēc laicīgā neaptumšo skatu un nenocietina sirdi attiecībā pret mūžīgām vērtībām.
Šajā sakarā precīzi šķiet psalmista vārdi:
"Nepaļaujieties uz ieguvumu un laupījuma nekārojiet,
kaut manta nes augļus, tai nepiesieniet sirdi!" (Ps. 62:11)
Jā, dzīves kvalitāte un vitalitāte ne vienmēr ir raksturojama ar panākumiem vai ieguvumiem. "Manta laimi nenes!", saka tautas paruna, tomēr tik bieži mēs izvērtējam svētības no Dieva saskaitāmos lielumos, kuru labums ir pārejošs. Cik nozīmīgi ir saprast, ka pilni šķūņi labuma vēl nenozīmē pilnu un pateicīgu sirdi! Kā psalmu autors Dāvids norāda- svarīga ir sirds brīvība, proti, tā netiek ne pie kā piesaitēta. Tad pats Kungs varēs no tās izveidot kā no dzīvā māla trauku godam un paša Kunga slavai. Mēs varam Dievu pagodināt ar brīvu un nepiesietu sirdi! Tas būs lielāks guvums par to, ko spējam saskaitīt vai aprakstīt!
Sv. Jānis, apustulis un evaņģēlists, savā vēstulē reiz rakstīja:
"Bērniņi, jūs esat no Dieva un tos esat uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē." (1.Jņ. 4:4)
Mans Tēvs! Paldies, ka dari mani brīvu no visa, kas savažo manu sirdi! Ļauj man būt pilnīgākam Tevī un priecāties par svētībām, kuras Tu dāvā ikvienam! Kungs, dari mani par Tavu ieguvumu!
Pārdomas sagatavoja Didzis Kreicbergs
#365iespèjas
Svētīgi tie, kas neredz, bet tomēr tic!
Patiesība dara brīvu
Pārdomas par traģēdiju Lizumā
Arhibīskapa vēstījums 2023. gada Ziemsvētkos
Par Bejas skolu
Par Svētdienas Rīta jūnija numuru
Kā lūgt par prezidentu?
Kā lūgt par prezidentu?
Arhibīskaps Jānis Vanags
Mācītāja Jāņa Zvirgzdiņa pārdomas par rakstu vietu no Marka Ev. 7:31-37.
Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās.32 Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku.33 Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli,34 un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: Atveries."35 Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.36 Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda37 un brīnījās ļoti par to un sacīja: "Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā."
Marka Evaņģēlijā 7.nodaļā no 31 līdz 37 pantam lasām, kā pie Jēzus atved kādu kurlmēmu cilvēku, lai tas viņam uzliktu roku. Domāju, ka nevienam no mums nav vajadzīgs īpašs skaidrojums, ko tad nozīmē būt kurlmēmam. Mēs visi zinām, ka tas nav nekas iepriecinošs, jo nonākot kontaktā ar šādu cilvēku noprotam, ka sazināšanās un komunikācija ar šādu cilvēku būs apgrūtinoša vai pat neiespējama un grūti prognozēt kādu iespaidu šie traucējumi atstāj uz cilvēka dzīvi un kā viņš ar to sadzīvo.
Rodas jautājums, kas bija tie cilvēki, kas atveda pie Jēzus kurlmēmo cilvēku? Marka evaņģēlijs nepasaka, un mēs varam tikai nojaust vai tie bija kādi draugi, varbūt vecāki, varbūt kādi vēl tuvi cilvēki, bet viņi atved sirgstošo vīru un lūdz Jēzu pēc palīdzības. Un ja jau lūdz pēc palīdzības tieši Jēzu, tad noteikti tic un cer, ka Jēzus patiešām spēs palīdzēt un kurlmēmais vīrs atkal varēs normāli runāt un sazināties ar citiem. Kādam to ļoti vajag un kāds tam ļoti tic. Vēstulē Ebrejiem 11.nod. 1.pantā lasām: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Un 6.pantā ir teikts: Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā”. Tātad ticībai ir liels spēks
Atgriežoties pie evaņģēlija teksta, it kā viss skaidri saprotams, kāds cilvēks ir kurlmēms, kādi citi viņu atved pie Jēzus un Jēzus savā žēlastībā šim cilvēkam pieskaras un dziedina, varam lasīt, kā notiek brīnums, jo kā dzirdējām Jēzus šo cilvēku ved savrup, Viņš ved ārā no pārējo ļaužu pūļa. Līdz ar to, šis cilvēks tiek norobežots no pārējo ļaužu vidus, no cilvēku ziņkāres, valodām un viņam tiek dota iespēja ieklausīties pašam sevī un kas ir vēl svarīgāk, ieklausīties un sadzirdēt Kristū, paša Dieva balsi.
Kristus viņu ved prom no cilvēku uzskatiem un spriedelējumiem, Viņš cilvēku ved prom no visiem pasaules meliem un liek no jauna viņam uzklausīt un piedzīvot patiesību, ka Dievam katrs cilvēks ir vērtīgs un Viņš ir gatavs bez nosodījuma uzklausīt katru mūsu vārdu. Jēzus viņu ņem savrup, lai liktu saprast, ka Dieva acīs viņš ir svarīgs kaut arī ir kurlmēms. Bet varbūt šis cilvēks ir kurlmēms no kādu citu cilvēku vārdiem un spriedumiem, kas sirds skumjās ir aizsprostojuši cilvēka ausis un muti. Lai arī kā, Kristus pieskaras arī fiziski, liekot pirkstus viņa ausīs.
Nedomāju, ka tā varēja būt kāda spēka pilna darbība, bet gan patiesas mīlestības un sapratnes pilns pieskāriens, tieši tur, kur tas šim cilvēkam visvairāk ir nepieciešams. Ar šo mīlestības pieskārienu Jēzus atbrīvo šo cilvēku no tā, kas viņa ausis «aizštopējis» un dvēseli nospiedis. Bet Jēzus iet soli vēl tālāk un aizskarot viņa mēli, skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja Efata, tas ir atveries, kā jau teicu, notiek brīnums un cilvēki izpauž šo brīnumu citiem sakot, ka “Viņš visas lietas ir labi darījis, viņš dara ka pat kurlie dzird un mēmie runā”.
Bet ja es uzdotu jums jautājumu, vai tu labi dzirdi? Tad noteikti ar izbrīnu un neizpratni saņemtu atbildi, kāpēc šāds jautājums, ausis it kā mazgāju vai tad es izskatos pēc kurla ?
Ziniet, var jau būt, ka ar šādu jautājumu, mēs kādu cilvēku varam aizskart vai pat sāpināt, bet patiesība ir tā, ka mums “kurlmēmiem” sanāk būt diezgan bieži un pat katru dienu. Ja godīgi uzdotu jautājumu, vai neesam kurlmēmi pret cienīgu izturēšanos pret citiem, kurlmēmi pret cita sāpēm un bēdām, kurlmēmi pret kādu trūkumcietēju, kurlmēmi pret kādu, kas nav tāds pats, kā es vai vismaz līdzīgi domājošs, kurlmēmi pret netaisnību, kurlmēmi pret kādas palīdzības sniegšanu, kurlmēmi pret daudz ko, jo šo uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl. Un ne tikai mēs, bet tādi arī ir vairums mums cilvēki apkārt. Vai tad nekad neesam piedzīvojuši arī paši, ka pretī nāk kāds, kas labāk izliekas, ka mūs neredz, ka kādam kaut ko jautājam, tā arī īsti nesadzirdot atbildi, kādai izstieptai rokai domās nodomājam, pats vainīgs, ka esi izvēlējies šādu dzīvesveidu, bet varbūt, ka arī paši liekam kādam justies kurlmēmam, jo uzskatām, ka šāda cilvēka viedoklis ir nepareizs, no viņa nekas dzīvē labs nesanāks, viņš neko nesaprot, labāk lai viņš apklust. Un ko atliek darīt, vienkārši pieņemt šo kurlmēmo klusēšanu.
Bet Kristus negrib, lai mēs būtu kurlmēmi, jo kā evaņģēlijā dzirdējām Viņš pieskaras cilvēkam un viņu dziedina. Lk. Evaņģēlijā 6 nodaļā 46. pantā lasām: Kristus saka: “Ko jūs saucat mani Kungs, Kungs, bet nedarāt ko es saku” ? Un Jāņa 18: 37 “Ik viens kas ir no patiesības dzird manu balsi”. Bieži cilvēki jautā, kā tad man darīt, lai dzirdētu ko saka Dievs. Mana atbilde ir regulāri lasīt Bībeli, jo viņš redz mūsu sirdi, vai mēs patiešām vēlies dzirdēt to, ko Viņš mums vēlas pateikt. Ja dzirdam ko saka Dievs, tad arī paklausām.
Tikai tad kad caur Kristu mēs paši esam no jauna atguvuši dzirdi un ieklausījušies Dievā, nevis citu cilvēku spriedumos par mums, mēs saprotam, ka esam Dieva acīs neizsakāma vērtība, neskatoties uz to, ko citi cilvēki par mums domā, mēs esam vērtība, par kuru Dieva Dēls ir atdevis savu dzīvību. Tad arī caur mūsu lūpām atskan šī jaunā valoda un slavas dziesma Dievam. Viņš atgriež mums ne tikai runas spējas, bet dāvā mums arī jaunu prātu, jaunas domas, jaunu cerību un ticību.
Viņš mums dāvā jaunu dzīvi, kurā mums nav vairs jābaidās no cilvēku domām un spriedumiem. Dzīvi, kurā mēs gribam slavēt To Kungu. Bez tā, ka Kristus atver mūsu ausis un lūpas un mēs varam dzirdēt un pareizi runāt, runāt cenšoties neievainot savus līdzcilvēkus, bez visa tā Viņš atver ne tikai mūsu ausis, bet atver arī priekš mums debesis. Viņš no jauna atver mums durvis uz Dieva valstību, kas mūsu grēku dēļ bija aizslēgtas. Tas, ka Kristus paceļ savu skatu uz debesīm un saka: «Efata», tas ir atveries, rāda, ka mums tiek piedots un durvis uz Dieva valstību tiek atvērtas, lai tu un es pa tām varam ieiet.
Jānis Zvirgzdiņš
Lektors
Lutera Akadēmijas students
2015.gads
BAUŠĻI
1. BAUSLIS: Es esmu Dievs, Tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.
Atbilde: Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz Viņu paļauties.
2. BAUSLIS: Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nepareizi lietot, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto.
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka Viņa vārdā ne lādam, ne zvēram, ne buram, ne melojam, ne viļam, bet Viņu visās bēdās piesaucam, lūdzam, slavējam un Viņam pateicam.
3. BAUSLIS: Tev būs svēto dienu svētīt
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka mēs nenoniecinām Viņa vārdu sludināšanu, bet gan to turam svētu, labprāt klausāmies un mācāmies.
4. BAUSLIS: Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savus vecākus un priekšstāvjus nenicinām, nedz apkaitinām, bet tos godājam, tiem kalpojam un paklausām, tos mīlam un cienām.
5. BAUSLIS: Tev nebūs slepkavot
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka sava tuvākā dzīvībai nekādi nekaitējam, viņam ciešanas neradām, bet tam palīdzam un kalpojam visās dzīves vajadzībās.
6. BAUSLIS: Tev nebūs laulību pārkāpt
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka šķīsti un tikli dzīvojam vārdos un darbos un ikviens savu laulāto draugu mīlam un cienām.
7. BAUSLIS: Tev nebūs zagt
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka sava tuvākā naudu vai mantu neņemam, nedz ar viltotu preci vai netaisniem darījumiem iegūstam, bet viņam mantu un iztiku palīdzam vairot un sargāt.
8. BAUSLIS: Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savu tuvāko neapmelojam, nenododam, neaprunājam, nedz tam neslavu ceļam, bet mums būs viņu aizbildināt, visu labu par viņu runāt un viņam par labu vērst.
9. BAUSLIS: Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka ar viltu sava tuvāka mantojumu vai namu neizkrāpjam nedz uz šķietamu tiesību pamata to iegūstam, bet tam labprāt palīdzam to paturēt.
10. BAUSLIS: Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savam tuvākajam ne sievu, ne saimi, ne lopus neatraujam, neatviļam, nedz novēršam, bet tos pamudinām palikt un pildīt savu pienākumu.
Ko Dievs saka par visiem šiem baušļiem?
Atbilde: “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas Mani ienīst; un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus (2 Moz 20, 5-6).
Kas tas ir?
Pirmais ticības artikuls: Par radīšanu
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju.
Kas tas ir?
Atbilde: Es ticu, ka Dievs mani radījis līdz ar visu radību, ka Viņš man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprātu un visas maņas un joprojām uztur, - turklāt apģērbu un apavus, ēdienu un dzērienu, māju un sētu, sievu un bērnus, laukus un lopus, un visu pārējo mantu, un ar visu, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, bagātīgi un ik dienas mani apgādā, pret visām briesmām aizsargā un no visa ļauna glābj un pasargā; un to visu Viņš dara no tīras tēvišķas, dievišķas labestības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Par visu to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt. Tas tiešām ir tiesa.
Otrais ticības artikuls: Par pestīšanu
Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem, uzkāpis Debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus.
Kas tas ir?
Atbilde: Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs, kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, ir atpestījis, atpircis un atkarojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar Savām nepelnītajām ciešanām un miršanu. Lai es Viņam piederu, Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, tāpat kā Viņš ir augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžībā. Tas tiešām ir tiesa.
Trešais ticības artikuls: Par svētdarīšanu
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu, kristīgu draudzi, svēto biedrību, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu. Āmen.
Kas tas ir?
Atbilde. – Es ticu, ka es ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, pareizā ticībā darījis svētu un uzturējis, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, dara svētu un pie Jēzus Kristus uztur vienīgā pareizā ticībā. Šajā kristīgajā draudzē Viņš man un visiem ticīgiem ik dienas visus grēkus bagātīgi piedod un pastarā dienā mani un visus mirušos uzmodinās un man līdz ar visiem Kristum ticīgajiem dos mūžīgo dzīvošanu. Tas tiešām tiesa.
Lūgšana Mūsu Tēvs Debesīs.
Kas tas ir?Atbilde: – Dievs grib mūs mīļi aicināt, lai ticam, ka Viņš ir mūsu īstenais Tēvs un mēs Viņa īstenie bērni, lai droši un paļāvīgi Viņu lūdzam, kā mīļi bērni lūdz savu mīļo tēvu.
Svētīts lai top Tavs vārds.
Kas tas ir?
Atbilde: – Dieva vārds gan pats par sevi ir svēts, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai tas arī mums būtu svēts.Kā tas notiek?
Atbilde: – Kad Dieva vārdu patiesi un skaidri māca un arī mēs kā Dieva bērni pēc tā svēti dzīvojam. To palīdzi mums, mīļais Debesu Tēvs! Bet, kas citādi māca un dzīvo, ne kā Dieva vārds māca, tas Dieva vārdu zaimo mūsu vidū; no tā pasargā mūs, Debesu Tēvs!
Lai nāk Tava valstība.Kas tas ir?
Atbilde: – Dieva valstība gan nāk pati bez mūsu lūgšanas, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai tā nāk arī pie mums.
Kā tas notiek?
Atbilde: – Kad Debesu Tēvs mums dod savu Svēto Garu, ka mēs Viņa svētajiem vārdiem ar Viņa žēlastību ticam un dievbijīgi dzīvojam šeit laikā un tur mūžībā.
Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes.Kas tas ir?
Atbilde:– Dieva labais un žēlīgais prāts gan notiek bez mūsu lūgšanas, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai tas notiek arī pie mums.
Kā tas notiek?
Atbilde: – Kad Dievs lauž ikvienu ļaunu nodomu un gribu un nedod vaļu tiem, kas mums Dieva vārdu neļauj turēt svētu, nedz Viņa valstībai nākt, proti, velnam, pasaulei un mūsu miesas prātam, bet – mūs stiprina un uztur nešaubīgus Viņa vārdos un ticībā līdz pat mūsu galam. Tas ir Viņa žēlīgais un labais prāts.
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.
Kas tas ir?
Atbilde:– Dievs gan dod dienišķo maizi bez mūsu lūgšanas, arī visiem ļauniem cilvēkiem, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Viņš mums to māca atzīt un ar pateicību saņemt mūsu dienišķo maizi.
Kas tad ir dienišķā maize?
Atbilde:– Viss, kas nepieciešams uzturam un dzīves vajadzībām: ēdiens, dzēriens, drēbes, apavi, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, dievbijīgs laulāts draugs, dievbijīgi bērni, dievbijīga saime, dievbijīgi un uzticami priekšnieki, laba valdība, labs laiks, miers, veselība, kārtība, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām.
Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Kas tas ir?
Atbilde: – Mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Debesu Tēvs neuzlūko mūsu grēkus un to dēļ mūsu lūgšanu nenoraida, jo mēs neesam cienīgi saņemt, ko lūdzam, nedz esam to pelnījuši, bet lai Viņš no žēlastības to visu dod, jo mēs ik dienas daudz grēkojam un esam pelnījuši vienīgi sodu. Tad arī mēs patiesi no sirds gribam piedot un ar prieku labu darīt tiem, kas grēko pret mums.
Un neieved mūs kārdināšanā.
Kas tas ir?
Atbilde:– Dievs gan nevienu nekārdina, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Dievs mūs sargā un uztur, ka velns, pasaule un mūsu miesa mūs nepieviļ, nedz ieved neticībā, izmisumā vai arī citā lielā kaunā un netikumā, un, kaut arī tie mums uzmācas, mēs tomēr beigās uzvaram un virsroku paturam.
Bet atpestī mūs no ļauna.
Kas tas ir?
Atbilde: – Mēs lūdzam šajā lūgšanā, visu apkopodami, lai Debesu Tēvs mūs atpestī no dažāda ļaunuma, kas apdraud miesu un dvēseli, mantu un godu, un beidzot, kad mūsu pēdējā stunda nāk, lai dod mums svētīgu galu un no šīs bēdu pasaules mūs žēlīgi ņem pie sevis Debesīs.
Āmen.
Kas tas ir?Atbilde: – Lai es būtu drošs, ka tāda lūgšana patīk Debesu Tēvam un Viņš to uzklausa, jo Viņš pats mums ir pavēlējis tā lūgt un solījis mūs uzklausīt. Āmen, āmen – tas ir, patiesi, patiesi tam būs tā notikt.
Jo Tev pieder valstība, spēks un gods, mūžīgi Āmen.
Rudens pēdās...
Klāt krāšņais, zeltīto lapu un saules atvadu gaismas pielietais rudens. Gluži nemanot jau piesteidzies oktobris - šogad visai steidzīgs un nevaļīgs. Steigšus vien nokrāsojis koku lapas un izšķērdīgi kaisījis tās vējā. Jāpaspēj tās izdzenāt - vēl atmiņas par vasaru izdzēst - vienu pēc otras, tā lai salst, tā lai dvēsele sauc pēc saules un gaismas. Dienu pēc dienas tumsa pieaug, pelēks lietus pārstaigā zemi un šķiet arī ļaužu dvēselēs tas līst.. tikpat rāmi un nesteidzīgi... Tāds ir rudens! Bet kāds ir cilvēks? Lielākā, un liekas arī ļaunākā no Dieva mīklām. Cilvēks - radības kronis. Visai cēli! Taču tas tikai no malas tā var šķist - gaismā stāvot redzams vien tas, cik vājš, nožēlojams un nepatiess radījums ir cilvēks! Bet Dievs mūs mīl - katru ikvienu, tādu, kāds katrs esam. Vai mēs mīlam Dievu un tuvākos? Cilvēcīgi gribētos teikt - jā, bet kā ar mūsu mīlestības un ticības darbiem? Vai tie apliecina to pašu? Vārdi birst un atrod sirdi, tie ielīst dziļi, tik dziļi , tā lai sāp, tik ļoti sāp...
Lietus līst... un līs vēl ilgi. Kur žāvēt savu piemirkušo dvēselīti?
"Atdari savu muti par labu tiem,
Kas paši ir mēmi, un visu to lietas labā,
kas ir atstāti!"
Sakāmvārdi 31,8
Inga
Plaisa starp Dieva pilnību un cilvēka grēcīgumu pastāvēs vienmēr.
Mana atziņa: Dievs neprasa no tevis pilnību. Dievs negaida, ka tu pilnībā atbildīsi Viņa standartiem. Dievs zina, ka tu nespēj dzīvot kristīgi, tāpat kā Viņš negaida, ka tu piepildīsi Viņa augstās prasības. Ja Viņš domātu, ka tu to vari, Viņam nebūtu bijis jānāk virs zemes, lai nomirtu par tevi. Bet Viņš to darīja.''(Merilina Adamsone)
..........
Esam tikai cilvēki.
Ir pagājis bezgala daudz uzdotu jautājumu un cilvēka paša savā spēkā meklētu atbilžu laiks. Liekot Dievam nogaidīt un piemirstot tik vien,kā paļāvību,esam nonākuši tur,kur esam.
Par atbildīgu un cilvēciski nenovērtējamu kalpošanu draudzē šodien pateicību sava un draudzes vārdā mācītājs Ilgvars Matīss izsaka Līgai Žīgurei,Vijai Šūpolai,Līgai Krevicai,Normundam Mazūram, Anatolijam Savickim un it īpaši draudzes priekšniecei Evijai Samsonei.
Pateicības vārdi, situācijas skaidrojums,pārdomas...
„Kungā vienmēr ir krusts, grūtības kaut ko paveikt. Kungā vienmēr ir mīlestība, kas mūs pavada ar lēnprātību. Nebūt tiesnesim! Mums, kristiešiem, piemīt kārdinājums rīkoties kā likuma sargiem: iziet no grēka spēles un no žēlastības, it kā mēs būtu eņģeļi… Nē! Un tas ir tas, ko saka Pāvils: „Lai nenotiek tā, ka sludinādams citiem, pats tieku atmests”. Un kristietis, kurš kopienā nepiekopj arī brālīgu aizrādīšanu – mīlestībā, patiesībā un pazemībā, ir atmestais. Viņš nav spējis kļūt par nobriedušu kristieti. Lai Kungs mums palīdz šai brālīgajā kalpošanā, kas ir tik skaista un tik sāpīga, palīdzēt brāļiem un māsām būt labākiem, un lai vienmēr palīdz to darīt ar mīlestību, patiesību un pazemību!”(pāvests Francisks)
Paldies draudzes māsai Ivetai Zvirgzdiņai,kura šobrīd uzņemas būt par draudzes vadītāju.
Lai ik diena nes svētīgu pamācīšanu no Debesīm un māku to sadzirdēt...
.........
"Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā" (Pāvila vēstule Titam 3:4–5).
Nesiet cits cita grūtumus.(Gal.6:2)
Ceturtdien, 20.oktobrī, Bībeles stundā skatījāmies kinofilmu „Labie meli.” Labie meli? Vai gan vērts būtu noskatīties kinofilmu ar šādu nosaukumu? Atbildi uz to sniedz pati kinofilma, kas patiesībā ir stāsts gan par cilvēku sāpēm un ciešanām, gan par ticību Dievam, gan par cilvēku kā sabiedrības indivīdu un, protams, par cilvēciskajām jūtām – atbildību, draudzību, nesavtību, vienaldzību un, protams, lielāko no tām - mīlestību. Filma mūs aizved uz tālo kontinentu Āfriku, kur tobrīd Sudānai pāri veļas cilvēkam nesaprotamais un bezjēdzīgais pilsoņu karš, kurā nekam un nevienam nav nekādas vērtības. Mazās cilvēkbērnu sirdis, arī šī bezjēdzīgā kara šausmās paliek skaidras un tīras, jo jau šūpulī tajās ir ieliktas vērtības, kas iemācījušas no mazām bērna dienām – mīlēt, būt nesavtīgam un atbildīgam par savu tuvāko. Bērni, kas kara šausmās palikuši bez vecākiem, dodas daudzu tūkstošu km garā ceļā, lai glābtos no kara un atrastu jaunu mājvietu, mierā un drošībā, un tobrīd vecākais no brāļiem uzņemas atbildību par pārējiem. Ilgs un bīstams ir šis ceļojums, kurš nav pa spēkam visiem – kāds paliek pusceļā, kādam pietrūkst pavisam nedaudz..
Bēgdami no kara briesmām un nežēlības, tomēr arī šajā ceļā tie atkal ar to sastopas aci pret aci, un brīdī, kad šķiet – tikai vēl pavisam nedaudz palicis – vienam no brāļiem, daudz nedomājot, nākas uzupurēties citu labā, nododot savu dzīvību naidīgu un nežēlīgu kareivju rokās. Tā mirklis atkal izšķir bērnus - vecākais no tiem paņemts gūstā, bet ceļu turpina un sasniedz bēgļu nometni – trīs brāļi un māsa. Kā tālāk attīstās notikumi, kas notiek ar bērniem, kas izciešot visas kara šausmas un ceļa grūtības, arvien paliek uzticīgi savai ticībai uz Dievu, to pavēsta tālākie notikumi, līdz pat tam brīdim, kad meli, kas lielākoties ir postoši un ļauni, šajā stāstā izrādās – labi – un ne tikai. Patiesi - tie ir meli kā uzupurēšanās, kas tikai otru mīlot ar augstāko Dieva un cilvēkmīlestību, ir iespējama – atsakoties no visa savā dzīvē, dot iespēju otram – jaunu, daudzsološu un nesalīdzināmi labāku nākotni – jaunu dzīvi.
Skatoties šo filmu, neviļus rodas jautājums – kāds ir cilvēks? Cik daudz mēs nesavtīgi spējam dot otram prieku, mīlestību, rūpes, neprasot un negaidot par to nedz pateicību, nedz atlīdzību un reizēm saņemot pat mīlestību vien sīki sadrumstalotu un izbārstītu starp ikdienas darbiem un nevaļu. Rainis savulaik teicis: „Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams.” Vai sekojam šiem ideāliem savās dzīvēs, vai esam vairāk devēji vai tomēr ņēmēji, vai varbūt esam kaut kur pa vidum, jo tā ērtāk un vieglāk? Tas ir stāsts, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu, bet liek paraudzīties arvien gan uz sevi, gan savu sirdi… kāds esmu es?
Afrikāņu sakāmvārds vēsta:
Ja vēlies iet ātri, ej viens.
Ja vēlies iet tālu, ej kopā.
Mēs varam iet ātri, nerēķinoties ar citiem, bet nonākt ne pus tik tālu, cik tad – ja iesim kopā – priekos un bēdās, ticībā un paļāvībā, un iepazīsim to, ko var sniegt kopība un patiesa brāļu un māsu mīlestība Kristū! Lai Dievs dod mums katram to iepazīt un piedzīvot savās dzīvēs!
Nāciet uz Bībeles stundas kinofilmu vakariem katra mēneša pēdējā ceturtdienā un piedzīvosiet brīnišķīgas atklāsmes savai ticībai un dzīvei!
Atvēliet savu laiku labam kino Bībeles stundas kinovakaros! Uz tikšanos!
Inga
Kas ir "Labie meli?"
Šo ceturtdien Bībeles stundas kino vakarā noskatījāmies kinofilmu "Labie meli." Tā ir kinofilma, kas ne vien skatāma acīm, bet arī - ar sirdi. Aizkustinoša, tā sasilda gan noskumušu un izmisušu sirdi un prātu un domāt liekoša. Un kādā brīdī iespējams ir katram rast atbildes uz jautājumiem: kāds tu esi bijis? kāds esi? un kāds gribi būt - darbabiedrs, ģimenes loceklis, kristietis draudzē? Vai esi cilvēks, kas viens pats virzās uz priekšu lielā ātrumā un ar lieliem panākumiem? Vai tomēr ej kopībā ar saviem mīļajiem ģimenē, ar māsām un brāļiem Kristus draudzē un ar daudziem kā labās vēsts nesējs un iepriecinātājs, lēnām, bet kopā - ticot, cerot un mīlot!
Noskatieties kinofilmu "Labie meli" un daudz uzzināsiet par sevi!
Iveta Z.
Par kristiešu vienotību
Novembra Svētdienas Rīta numurā mēs varam lasīt par katoļu un luterāņu dialogu un kopīgi pieņemto deklarāciju. Citāts: ,,Daudzi mūsu kopienu locekļi ilgojas pieņemt euharistiju (t. i. Vakarēdienu) pie viena galda, Mēs apzināmies mūsu kopīgo pastorālo atbildību reaģēt uz mūsu cilvēku garīgajām slāpēm un izsalkumu būt vienotiem Kristū. Mēs ilgojamies, lai šī brūce Kristus miesā tiktu dziedināta. Mēs lūdzam Dievu, lai katoļi un luterāņi varētu kopīgi liecināt par Jēzus Kristus evaņģēliju, aicinot cilvēci sadzirdēt un uzņemt Labo Vēsti par Dieva pestījošo darbu. Mēs lūdzam Dievam iedvesmu, iedrošinājumu un spēku, lai varētu kopīgi kalpot aizstāvot cilvēka cieņu un tiesības, it īpaši nabadzīgo vidū, strādājot taisnības labā un noraidot jebkādas vardarbības izpausmes. Dievs mūs aicina būt tuviem visiem tiem, kuri ilgojas pēc cieņas, taisnības, miera un samierināšanās.’’
No vienas puses visi kristieši tradicionālajās konfesijās ir vienoti tajā, ka tic uz Kristu kā pestītāju un pieņem kristību Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā veiktu kā derīgu, lai arī tā veikta citas konfesijas dievnamā, bet pēc Kristus pavēles. No otras puses mēs joprojām esam atšķirti pie Svētā Vakarēdiena saņemšanas. Izņēmums ir katoļu Taize kopiena, kurā katoļu pāvests atļāvis saņemt Svēto Vakarēdienu arī citu konfesiju kristiešiem. Otra galējība ir liberālās luterāņu baznīcas dažādās valstīs, kurās atļauts saņemt Svēto Vakarēdienu pilnīgi jebkuram - pat nekristītiem, neiesvētītiem, tādiem kuri vispār netic tam, ka Tā ir patiesa Kristus miesa un Kristus asinis. Un tas, protams, ir skumji, ka mēs esam tik sašķelti un pat luterāņi savā vidū ir tik sadalījušies savā ticībā.
Diemžēl īstenība ir tā, ka lielās briesmās kristieši ir daudz vienotāki, kā dzīvojot demokrātiskā režīmā. Kristus runāja ar saviem mācekļiem par visām briesmām, kuras tiem būs jāpiedzīvo ticības dēļ. Un Viņa vārdi saviem mācekļiem patiešām varēja izsaukt šausmas, bet šo vārdu nozīmi viņi saprata, protams, tikai tad, kad šie notikumi bija klāt. Viņš teica ,,Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs. Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ. Tomēr neviens mats no jūsu galvas nepazudīs; ar savu izturību jūs iemantosiet sev dzīvību!’’ Kā tas iet kopā, ko Kristus runāja - ,,dažus no jums nonāvēs’’ un ,,tomēr neviens mats no jūsu galvas nepazudīs’’? Ar šiem vārdiem Jēzus visus ticībā mirušos un it īpaši mirušos mocekļus iedrošina, ka izturība esot ticībā ir kaut kas sevišķi vērtīgs. Man pašam ne viens vien mats jau ir nokritis no galvas un varbūt ar laiku izkritīs visi un tomēr Jēzus ar to saka, ka nonākot debesīs katrs mūsu mats būs atkal savā vietā tieši tādā skaitā, kā vajadzīgs un katra mūsu ķermeņa daļa būs savā vietā, kad tiksim celti augšā ne vairs iznīcīgā miesā, bet neiznīcīgā, ne vairs laicīgā, bet garīgā.
Mēs šobrīd savā valstī esam miera laikmetā un varam būt par to pateicīgi Dievam. Tomēr to neredzu kā lielu likumsakarību, bet kā Dieva žēlastību. Jo tas nav tādēļ, ka mēs būtu ļoti tikumīga, strādīga, ļoti ticīga tauta vai pārpārim tuvākmīlestības piepildīti, bet gan viss tikai un vienīgi no Viņa žēlastības. Ir notikuši patiešām daudz briesmīgu notikumu mūsu valsts teritorijā katrā gadsimtā un mūsu tauta kā latviešu tauta ir ļoti nesen veidojusies, turklāt, no dažādām ciltīm, līdz tagad varam saukties par tautu.
Bet kaut nu mēs kristieši, nesagaidot briesmīgus laikus, jau tagad tuvotos viens otram – starp tautām un valstīm, konfesijām un draudzēm un draudzes iekšienē, jo visiem, kas ir Dieva bērni būtu jābūt savā starpā brāļiem un māsām Kristū.
Jo lielāka būs arvien sašķeltība pasaulē kristiešu vidū, jo ticība uz Dievu mazināsies, un sašķeltība patiešām ir milzīga. Vēl bez Latvijas lielajām konfesijām (luterāņi, katoļi, pareizticīgie, katoļi, vecticībnieki), pasaulē ir milzumliels skaits etodistu, anglikāņu, reformātu, evaņģelikāļu, prezbiteriāņi, pentakostāļu (harizmātu) u.t.t. un tā joprojām, ir tik ļoti liela sašķeltība pat vienu konfesiju ietvaros.
Visi kristieši zina Kristus vārdus: ,,Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vārdā’’. (Mt. 18:20). Realitātē - bieži vien kur kristieši ir sapulcējušies, tur nevis Kristus ir Viņu vidū, bet sevis apliecināšana, savas ambīcijas, sava ticība katram par sevi… Ir patiešām vajadzīga pasaulē lielāka kristiešu vienotība starp tautībām un valstīm, konfesijām un cilvēkiem, tajā pašā laikā neaizmirstot būtiskākos jautājumus – kā, piemēram, par Svēto Vakarēdienu, kristību, priesteru laulību, svēto pielūgšanu, laulības dzimumu jautājumu un priestera kārtu, neuzskatot tos kā nesvarīgus. Kā to izdarīt? Uz to nav iespējams atbildēt, cilvēciski nav saprotams, kā to vispār var izdarīt. No vienas puses mēs varam teikt – tur neko nevar darīt, tā vienkārši ir - mēs esam tik dažādi savā domāšanā, pārliecībā, uzskatos, Dieva Vārda izpratnē, tradīcijās. Bet kaut kāda iemesla dēļ Jēzus lūdza Ģetzemanes dārzā ,,Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs… Lai visi ir viens, itin kā Tu Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos… lai viņi ir viens tāpat kā Mēs esam viens’’ (Jņ. 17.). Jēzus ar Saviem vārdiem mūs māca un mums atgādina, ka Viņam ir svarīga kristiešu vienotība. Viņam lūdzot Savu Tēvu sirds par to jau tad sāpēja, paredzot visu, kas vēl tikai priekšā. Viņam sāp mūsu Dieva bērnu strīdi un nesaskaņas. Ja ir jau tā tik daudz būtisku lietu, kur mēs nevaram būt vienoti ticības uzskatu dēļ, tad vismaz centīsimies neveidot nesaskaņas nebūtisku, otršķirīgu lietu dēļ. Domāju, ka katrā mūsu dziļākajā būtībā ir šīs ilgas pēc tā, ka mēs sajustos, kā viena liela ģimene, kuras galva ir mūsu gans Kristus un ka mēs varētu neskriet katrs uz savu pusi. To, kas mums kā cilvēkiem šķiet pilnīgi neiespējams, bet pēc tā mums jātiecas, un to Dievs tiešām dara brīnumos. To visā pilnībā mēs piedzīvosim debesīs, tur mēs būsim kopā vienumēr – ar mūsu Dievu un viens ar otru. Nebūs pēc nāves vienas debesis luterāņiem, otras katoļiem, trešās pareizticīgajiem… bet visi būs viena liela Dieva bērnu saime. Tādēļ, ka tur vairs nebūs grēka, tur nebūs jācīnās par kādiem skaidrojumiem, uzskatiem un kaut kas jāpierāda, tur būs dzīvā Patiesība un Skaidrība pati klātesoša. Lai Dievs mūs vada uz šo pilnību!
Māc. Ilgvars Matīss
Reliģiskais sajukums - durvis islāma invāzijai.
Domāts lasīšanai, lai domātu...
Reliģiskais sajukums - durvis islāma invāzijai.
Pārpublicēts no interneta vietnes www.laikmetazimes.lv.
Autori: As.prof. R. Kokins, Alise Jesenska, “Apollo” (intervija); Ervīns Jākobsons (komentārs).
Kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru kristietis, mazliet hinduists, budists, tic horoskopiem un iet pie pūšļotājiem. Rezultātā sanāk šizofrēnija! - tā par ezoterisko mistrojumu, kas ir personību degradējošs un rada garīgu apjukumu, kas savukārt ir laba augsne islāma ienākšanai Eiropā, saka Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asociētais profesors, luterāņu mācītājs Ralfs Kokins. Intervijā portāla “Apollo” žurnālistei Alisei Jesenskai viņš skaidro, kāpēc Rietumu sabiedrība kļūst vārga, gļēva un izmirst, bet neierobežotā imigrantu uzņemšana ir pašnāvnieciska un interpretējama kā islāma karagājiens pret Rietumu civilizāciju. Saīsināti viņa domas piedāvājam arī “Laikmeta zīmju” lasītājiem.
****
Reliģija kā prece lielveikalā
- Vai piekrītat, ka šobrīd norit civilizāciju sadursme, uz ko 20.gadsimta 90.gadu vidū norādīja amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons? Kā jūs raksturotu šobrīd pasaulē notiekošo?
- Visa pasaules vēsture zināmā mērā ir dažādu kultūru un civilizāciju sadursme. Šodien šis process vienkārši turpinās. [..] Neviena kultūra vai civilizācija nav pašsaprotama un mūžīga - kaut kad tā noveco, izsmeļ vai pat iznīcina sevi. Ja kāds vairs nav dzīvotspējīgs, ir pazaudējis savus garīgos pamatus, tā vietā nāk kāds stiprāks un vitālāks. Vieta tukša parasti nepaliek.
Šis laiks atgādina hellēnisma laikmetu, kad sajaucās dažādas kultūras un reliģijas. Tomēr aiz daudzu apjūsmotās jaunās reliģiskās pieredzes, vitalitātes un dinamikas patiesībā slēpjas baiss garīgās un ētiskās degradācijas process. Hellēnismā sajaucās dažādu kultūru dievi, plauka okultisms un maģija, iekšējā reliģiozitāte rezumējās nenormālā sociālā stagnācijā. [..] Tieši tāpēc tolaik tik daudzus spēja uzrunāt un aizraut kristietība, jo tā bija dzīvesveids, rīcība, nevis kaut kas nesaprotami formāls vai dziļi personisks. Šodien pozīcijas, šķiet, ir mainījušās…
- Nesen Latvijas Universitātes Āzijas studiju profesors Leons Taivāns sacīja, ka kristietības identitāte Eiropā jau sen ir pazudusi un neizskatās, ka Eiropas sekularizētā sabiedrība pie tās varētu kādreiz atgriezties. Kā jūs domājat?
- Varbūt profesors Taivāns ir pārlieku pesimistisks, bet viņš aizskāra ļoti sāpīgu problēmu - diemžēl kristīgā ticība vairumam eiropiešu ir kļuvusi par formālu, nominālu piederību tradīcijas dēļ. Tā ir tāda kā iepriekšējo paaudžu nodota čaula, kas vai nu ir tukša, vai ar pavisam citu saturu. Ar atsevišķiem izņēmumiem lielās Baznīcas Eiropā ir novecojoša un mirstoša reliģiozitāte. Tukšos dievnamus un milzīgo “nepraktizējošo (garīgi remdeno - Red.) kristiešu” masu ir grūti nepamanīt.
Mūsdienu Rietumu pasaules reliģija ir materiālā labklājība, sports un izklaide, kā arī bagātnieku, slavenību, jaunības un skaistuma kults. Ezotēriskā “garīguma” un starpreliģiju spritualitātes meklējumi ir sekli un analfabētiski. Cilvēki reliģijas [..] izvēlas kā preci lielveikalā - kas labāk patīk, neuztraucoties, ka tās var būt pretrunīgas un savstarpēji izslēdzošas. Kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru - kristietis, nedaudz hinduists, budists, reizēm praktizē jogu, tic horoskopiem, iet pie pūšļotājiem un priecājas par “Koelju tipa” gudrībām, ko māca kāds pašmāju Austrumu filozofijas vai psiholoģijas guru. Šajā ziņā kristietība patiešām ir margināla, jo šādu bezjēdzīgu mistrojumu nepieņem. Pētījumi pierāda, ka eklektiska reliģiozitāte ir psiholoģiski un sociāli degradējoša.
No garīgā analfabētisma mati ceļas stāvus
- Nevar nepamanīt, ka Latvijā un arī citur Eiropā dažādas ezotēriskās mācības un garīgās prakses ir ārkārtīgi populāras. Kāpēc uzskatāt, ka eklektiskā reliģiozitāte ir degradējoša?
- Eklektiska reliģiozitāte [..] ietver pretrunīgus, viens otru izslēdzošus elementus no ļoti dažādām, mūsu mentalitātei svešām un vāji saprastām garīgām sistēmām. Rezultātā šizofrēnija vien sanāk. Ticība plašākā nozīmē saistās ar visām mūsu dzīves pamatnostādnēm - kā mēs domājam, rīkojamies, kā veidojam attiecības, par ko priecājamies, kas mūs uztrauc. Ja pašos pamatos ir pretrunas, [..] visa cilvēka dzīve būs sadrumstalota un pretrunīga. Tāda personība nevar būt vesela.
Izvēloties sev tīkamo no dažādām reliģiskām un uzskatu sistēmām, kaut kas neglābjami tiek izrauts no konteksta un totāli pārprasts. Piemēram, daudziem tik simpātiskā reinkarnācijas ideja hinduismā un budismā patiesībā nav nekas pozitīvs - tā ir nelaime, no kuras jāizraujas, nebeidzama atkarība un arvien jauni ciešanu apļi. Reinkarnācija kardināli atšķiras no mūžīgās dzīvības apsolījuma Bībelē. Tās nav savienojamas lietas, tāpat kā ticība Dievam nav savienojama ar pagānisko dievību godināšanu vai okultisma un maģijas praktizēšanu, ko Dievs kategoriski aizliedzis pašu cilvēku veselības labad.
Arī jogas vingrinājumi ir tikai atsevišķi soļi daudz plašākā garīgā sistēmā, tāpat kā rietumnieku smieklīgā ņemšanās ap aurām, čakrām un karmām. Ikvienam izglītotam reliģiju pētniekam mati ceļas stāvus no sabiedrībā populārajām, taču ļoti seklajām un analfabētiskajām šo sistēmu interpretācijām. Ja tu esi kristietis, tad esi kristietis! Ja pagāns, tad pagāns, [..] nevis kaut kāds ielāpains deķis!
- Tomēr mūsdienu informācijas laikmetā ir pašsaprotami, ka cilvēki, meklējot savu garīgo ceļu, maldās un izmēģina dažādus virzienus.
- Pasaulē ir dažādas reliģijas - dabas, senču, psiholoģiskās, atklāsmes, monoteiskās, politejiskās. Cilvēkiem ir raksturīgi dabiski reliģiskie un filozofiskie meklējumi, [..] taču tas ir pavisam kas cits. Kristietība pārstāv radikālu ticību vienam Dievam - tā ir atklāsmes reliģija. Tas nozīmē, ka kristīgā ticība ir ne tik daudz garīgie meklējumi, kā mūsu atbilde Dieva atklāsmei Jēzus personā. Cilvēki ir izslāpuši pēc patiesas pieredzes un īstas mīlestības, jo visapkārt ir šis reliģiskais mistrojums, kas nedod ne dziļāku ieskatu, ne būtisku pieredzi, ne pozitīvas pārmaiņas dzīvē. Tāpēc katram pašam jāizšķiras - kas es esmu, kas mani ir veidojis, kam es gribu piederēt, kurp gribu doties.
Rietumu naivums islāma draudu priekšā
- Rietumu kultūrā kristietības loma ir kļuvusi margināla. Vai tas ietekmē arī procesus sabiedrībā?
- Vistiešākajā veidā. 19.gadsimtā vēl domāja, ka cilvēks ir racionāla būtne, kas dzīvo un rīkojas atbilstoši veselajam saprātam un cēlākajiem ideāliem. Tagad mēs zinām, ka tā nav. Cilvēks ir emocionāla, neracionāla, ne īpaši laba būtne, kas bieži rīkojas pretēji savām zināšanām. Tāpēc ticība nav nebūtisks mūsu dzīves blakusaspekts. Ticība nav arī plaši piesauktā garīgā vai spirituālā pieredze, kas ir tikai tāda infantila niekošanās. Ticība - tā ir visa cilvēka dzīve un atslēga uz ikvienu kultūru. Ticība un reliģija nosaka kulturālās, sociālās, politiskās un ekonomiskās paradigmas - tā izpaužas itin visā.
Apzināti atmetot kristīgos pamatus, kas ir būtiskākais Eiropas civilizācijas un tās sasniegumu stūrakmens, mums jārēķinās ar dramatiskām sekām gan sabiedrībā, gan ES politiskajā iekārtā. Koruptīvās shēmas, sociālā netaisnība, bezatbildība, nolaidība, atkarības, izlaidība, arvien nežēlīgāka un necilvēciskāka sabiedrība - tās ir vistiešākās sekas šādu pamatu neesamībai. Viss, kas šodien notiek Eiropā, ir sekas mūsu pašu attieksmei un dzīvesveidam. [..] Mums ir kaķi un suņi, dārgas mājas, automašīnas, izklaides un ārzemju ceļojumi, taču mums nedzimst bērni. Sabiedrība noveco, paliek arvien vārgāka, gļēvāka un egoistiskāka. Ja nekas nemainīsies, mēs vienkārši izmirsim.
- Kāda varētu būt reliģijas loma Rietumu sabiedrībā nākotnē?
- Šodien pētnieki runā par postsekulāro sabiedrību, uzsverot, ka nākotnē reliģijas loma visos pasaules un sabiedrības procesos tikai pieaugs. (Jautājums - kas būs šī reliģija? Kristietība? Islāms? Dažādu reliģiju sajaukums? - Red.) [..] Ir skaidrs, ka šie procesi vistiešākajā veidā būs saistīti ar nacionālās drošības jautājumiem. Rietumu brīvā, humānā, demokrātiskā un apgaismotā sabiedrība ir kristīgās kultūras produkts, taču tās pamati šķobās. Tagadējie procesi ir tik dramatiski, ka liek ar lielām bažām raudzīties nākotnē. Nevar nepamanīt, ka daļa ieceļotāju Eiropā nav nekādi bēgļi. Eiropeiskās brīvības tiek nekaunīgi izmantotas karagājienā pret mūsu kultūru. Refugees Welcome! (Bēgļi, laipni lūgti!) nekritiskais un pārspīlētais entuziasms ir bezatbildīgs, neprātīgs un pašnāvniecisks.
Mēs pārāk naivi raugāmies uz islāma ienākšanu Eiropā, īpaši pašreizējā garīgā apjukuma apstākļos. Eiropas pieredze rāda, ka musulmaņi tikpat kā neintegrējas sabiedrībā, bet noslēdzas savās kopienās, kas nereti radikalizējas un ir naidīgas visam rietumnieciskajam. Tā notiek neraugoties uz milzu līdzekļiem, kas tiek atvēlēti integrācijai. [..] Kristietība un islāms ir pilnīgi atšķirīgas mācības, vērtības un dzīvesveids. Ir naivi domāt, ka šīs reliģijas jebkad spēs vienoties. Islāms paredz pavisam citu sabiedrisko, saimniecisko un politisko iekārtu un sadzīvi. Palielinoties islāmticīgo skaitam, neizbēgami mainīsies arī Eiropas sabiedrība. Vai mēs to gribam?
“Laikmeta zīmju” komentārs. Vērojot šodien notiekošo, mums jāapzinās, ka Eiropa tikai pļauj to, ko pati savulaik iesējusi. Atsakoties no Dieva un kristīgajām vērtībām kā savas identitātes pamata, Eiropa parakstīja sev nāves spriedumu. Izmainīt to var tikai atgriešanās uz Dieva dotā glābšanas, miera un dzīvības ceļa Jēzū Kristū. Taču galēja liberālisma un sekulārā humānisma pārņemtā Eiropa darīt to nevēlas. Atklāsmes grāmatā Bībelē teikts: “Tie aiz sāpēm sakoda savas mēles un zaimoja Dievu debesīs savu sāpju un augoņu dēļ, taču neatgriezās no saviem [ļaunajiem] darbiem” (16:10-11).
Ja Eiropas sabiedrība izvēlējusies ignorēt Dievu un labprātīgi dodas pretī savam sabrukumam, nekas šo procesu neapturēs. Ja šis maniakālais kurss uz elli tiks turpināts, Eiropa sabruks politiski, sociāli un garīgi dažu desmitu gadu laikā. Taču “svēta vieta tukša nepaliek”. Atraidot mīlošā, žēlsirdības pilnā Dieva autoritāti, Eiropai nāksies paciest citus, daudz nežēlīgākus “dievus”. Islāms un šariata likumi jau klauvē pie “vecā kontinenta” durvīm. Un glābiņa nebūs, jo gļēvā, garīgi degradētā Eiropa nespēj pretoties islāma invāzijai.
Bet ko darīt tiem, kas nevēlas akli sekot Eiropas garīgo un politisko līderu pašnāvnieciskajam kursam? Ja tev ir personīgas attiecības ar Kristu, turpini rīkoties kā Bībelē teikts: “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā” (Atklāsmes gr. 22:11). Ja Kristu vēl nepazīsti, ir pēdējais laiks Viņu iepazīt, jo “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta” (Jāņa ev. 3:16-17).
Ralfa Kokina intervija beidzas ar jautājumu, vai vēlamies kristīgās kultūras un vērtību nomaiņu Eiropā ar islāma kultūru un vērtībām? Nē, nevēlamies, taču agri vai vēlu mums tomēr nāksies atbildēt uz islāma pasaules mesto izaicinājumu. Tad katram būs jāizšķiras, kas ir tās vērtības, kurām vērts sekot, un par kurām, ja nepieciešams, atdot dzīvību. Tikai tad, ja Kristus būs mūsu dzīves pamats un stūrakmens, mēs varēsim pastāvēt islāma invāzijas priekšā. Tikai Jēzus Kristus, nevis formāla reliģija vai abstrakts garīgums var mūs glābt.
Dieva Vārds teic: “Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?” (Romiešiem 8:31) un “Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?” (Ebrejiem 13:6). Kristus mums ir apsolījis uzvaru: “Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa ev. 16:33) un Savu klātbūtni: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mateja ev. 28:20). Ne islāms, ne Muhameds, ne džihādisti, ne teroristi pašnāvnieki, bet Kristus un Viņa Draudze uzvarēs! Tikai tie, kas pazīst Kristu un paļaujas uz dzīvo Dievu, spēs pastāvēt nākotnes izaicinājumu priekšā. Lai kas arī notiktu, Dieva bērniem nav iemesla panikai, jo “ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:38-39).
Bībeles draugu līga aicina uz pārdomām...
Vēstule Ebrejiem 5:11-6:8
11 Par to mums būtu daudz ko runāt, bet ir grūti darīt to saprotamu,
tāpēc ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt.
12 Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības.
13 Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir
bērns.
14 Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.
1 Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai, nelikdami atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ticību Dievam,
2 ar mācību par kristībām, roku uzlikšanu, miroņu augšāmcelšanos un mūžīgo tiesu.
3 Arī to mēs darīsim, ja Dievs atļaus.
4 Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas,un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki,
5 un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamā laika spēkus,
6 un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit
krustā un liek smieklā.
7 Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva,
8 bet, kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir ugunī.
________________________________________
Briedums
Mūsdienās cilvēki sūdzas par laika trūkumu. Dievs ir pacietīgs ar mums.
Viņš redz mūsu dzīvi no sākuma līdz beigām un pacietīgi vada tai cauri. Padomā mirklīti par to!
Mūsdienās cilvēki ir izdomājuši daudz ko, lai ietaupītu laiku – apģērbus nepērk veikalā, bet pasūta internetā, ar draugiem sazinās caur datoru,jo sarunas un tikšanās prasa laiku, kas taču tā jau ir tik maz.
Šādā trakā skrējienā mēs bieži neveltām savai garīgajai dzīvei pietiekami daudz laika – ātras lūgšanas, ātrs lasījums, viss. Tomēr tādā veidā mūsu garīgā izpratne par lietām nekad nevar pieaugt un mēs visu mūžu tā arī paliksim garīgi bērna līmenī (5,12-13). Vēstules autors brīdina no tādas„garīgas diētas”, kad mēs vēl joprojām lietojam pienu, kaut arī sen jau vajadzētu ēst stingru barību. Mēs baidāmies diskutēt par teoloģiskām
tēmām, kas mums liekas smagas, bet labāk atkal un atkal pārrunājam tās lietas, kas mums ir labi pazīstamas –Kristus upuri, mūsu atgriešanos (6,1) un citas tamlīdzīgas. Varbūt kādam šķitīs, ka mācītāja uzdevums ir zināt pamatīgākas lietas, mums pietiek ar klausīšanos. Tomēr vēstules autors brīdina, ka šāds līmenis var novest pie tā, ka mēs nemaz neizprotam taisnību (5,13). Mēs nespējam atšķirt labu no ļauna, pareizu rīcību no nepareizas. Tieši tāpēc jau nākas saskarties ar gadījumiem,kad kristīgi cilvēki melo, aprunā, pārkāpj laulību. Sekošana Jēzum,Dieva Vārda mācīšanās ir process, kam jāilgst visu dzīvi, tikai tā mēs varam sasniegt patiesu briedumu.
Autors domā, ka katram, kas ir atzinis Jēzu, ir bīstamība atkrist no
ticības. Tieši tāpēc viņš brīdina, lai mēs veltām laiku Vārda
studēšanai, lai netopam slinki un kūtri, jo savādāk var gadīties, ka
vairs neatšķiram patieso mācību no meliem (6b.p.).
Pārdomā savu kristieša dzīvi. Kā tev šķiet – vai tu esi nobriedis
ticībā? Lūdz, lai tu saprastu, kas tev nepieciešams, lai tu pieaugtu ticībā un nestāvētu uz vietas.
Kāpēc lūgt?
“Es zinu, Kungs, ka lūgšanas spēku nedrīkst pārprast. Lūgšana nav buramie vārdi, tā neizmaina Tevi, Kungs, nedz tā arī liek Tev darīt to, ko mēs sev mēdzam iztēlot kā ļoti nepieciešamu. Mūsu lūgšana vienīgi dod Tev iespēju pārveidot mūsu sirdis. Tā liek mums saprast, ka, lai cik arī smagos apstākļos mēs būtu, Tu esi pietiekami stiprs, lai mums izcīnītu šajā cīņā uzvaru un lai mūs vadītu. Pateicoties lūgšanai, mēs spējam rast tādu sirdsmieru, kas palīdz izturēt ciešanas, nezaudējot spēju mīlēt. Caur lūgšanu Tu dāvā mums tādu iekšēju mieru, kuru mums vairs neviens nespēj atņemt. Un tas ir miers, kuru mēs varam dāvāt citiem...”
Mīļais Dievs, dāvā mums žēlastību saskatīt lūgšanas brīnumu, ieticēt tam un nepagurt - lūgt!
Zvejnieks
Reiz zvejnieks ar savu laivu veda pāri ezeram kādu cilvēku. Vedamais steidzināja zvejnieku un sacīja:
– ātrāk, es kavēju darbu!
Ieraudzījis, ka uz viena aira ir rakstīts Lūdzies un uz otra Strādā, cilvēks vaicāja:
– Kam tas vajadzīgs?
Lai atcerētos – atbildēja zvejnieks – lai neaizmirstu, ka ir jālūdzas un jāstrādā.
– tas, ka jāstrādā man ir skaidrs, bet kam tad vajadzīga lūgšana – atmetis ar roku, sacīja vedamais – tas taču nav obligāti. Nevienam lūgšana nav vajadzīga, kādēļ vispār laiks ir jātērē tai?
– nav vajadzīga lūgšana? – pārvaicāja zvejnieks un izvilka airi, uz kura bija rakstīts Lūdzies, un turpināja airēt ar vienu airi. Laiva sāka griezties uz vietas.
– Redzi, kāds darbs bez lūgšanas. Uz vietas griežamies un nav nekādas kustības uz priekšu. No tā varam secināt, ka lai sekmīgi peldētu dzīves bangainajā jūrā, ir vajadzība stingri turēt rokās abus airus: Lūgšanu un Strādāšanu.
Kāpēc draudze?
Mūsu Debesu Tēvs mums – kā saviem mīļajiem bērniem ir devis daudz labu un svētīgu lietu, ko iemantot un lietot šajā pasaulē. Un nenoliedzami, ka viena no svētīgajām lietām, kas mums dotas – ir draudze. Kāpēc draudze?
- Lai ikvienu meklētāju ievestu tuvākās attiecībās ar Dievu, kas katram kristietim dod piepildījumu un dziedināšanu.
- Lai būdami daudzi, bet vienā - Kristus miesā, liecinātu pasaulei par jaunu dzīvi Kristū;
- Lai mācītos Bībeles lasīšanā, lūgšanās, ticībā un paļāvībā;
- Lai apliecinātu Dieva mīlestību līdzcilvēku vajadzībās. Un zināt – katrs draudzes loceklis ir NOZĪMĪGS. Katram draudzes loceklim ir savs UZDEVUMS. Katra uzdevums ir SVARĪGS.
- Lai stiprinātu viens otru kā garīga ģimene un pildītu tās pavēles, kas dotas Jaunajā Derībā un kuras izpildāmas tikai sadraudzībā – Mīliet viens otru! Nesiet viens otra nastas! Iedrošiniet viens otru! Piedodiet viens otram!