Mācītāja Jāņa Zvirgzdiņa pārdomas par rakstu vietu no Marka Ev. 7:31-37.
Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās.32 Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku.33 Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli,34 un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: Atveries."35 Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.36 Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda37 un brīnījās ļoti par to un sacīja: "Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā."
Marka Evaņģēlijā 7.nodaļā no 31 līdz 37 pantam lasām, kā pie Jēzus atved kādu kurlmēmu cilvēku, lai tas viņam uzliktu roku. Domāju, ka nevienam no mums nav vajadzīgs īpašs skaidrojums, ko tad nozīmē būt kurlmēmam. Mēs visi zinām, ka tas nav nekas iepriecinošs, jo nonākot kontaktā ar šādu cilvēku noprotam, ka sazināšanās un komunikācija ar šādu cilvēku būs apgrūtinoša vai pat neiespējama un grūti prognozēt kādu iespaidu šie traucējumi atstāj uz cilvēka dzīvi un kā viņš ar to sadzīvo.
Rodas jautājums, kas bija tie cilvēki, kas atveda pie Jēzus kurlmēmo cilvēku? Marka evaņģēlijs nepasaka, un mēs varam tikai nojaust vai tie bija kādi draugi, varbūt vecāki, varbūt kādi vēl tuvi cilvēki, bet viņi atved sirgstošo vīru un lūdz Jēzu pēc palīdzības. Un ja jau lūdz pēc palīdzības tieši Jēzu, tad noteikti tic un cer, ka Jēzus patiešām spēs palīdzēt un kurlmēmais vīrs atkal varēs normāli runāt un sazināties ar citiem. Kādam to ļoti vajag un kāds tam ļoti tic. Vēstulē Ebrejiem 11.nod. 1.pantā lasām: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Un 6.pantā ir teikts: Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā”. Tātad ticībai ir liels spēks
Atgriežoties pie evaņģēlija teksta, it kā viss skaidri saprotams, kāds cilvēks ir kurlmēms, kādi citi viņu atved pie Jēzus un Jēzus savā žēlastībā šim cilvēkam pieskaras un dziedina, varam lasīt, kā notiek brīnums, jo kā dzirdējām Jēzus šo cilvēku ved savrup, Viņš ved ārā no pārējo ļaužu pūļa. Līdz ar to, šis cilvēks tiek norobežots no pārējo ļaužu vidus, no cilvēku ziņkāres, valodām un viņam tiek dota iespēja ieklausīties pašam sevī un kas ir vēl svarīgāk, ieklausīties un sadzirdēt Kristū, paša Dieva balsi.
Kristus viņu ved prom no cilvēku uzskatiem un spriedelējumiem, Viņš cilvēku ved prom no visiem pasaules meliem un liek no jauna viņam uzklausīt un piedzīvot patiesību, ka Dievam katrs cilvēks ir vērtīgs un Viņš ir gatavs bez nosodījuma uzklausīt katru mūsu vārdu. Jēzus viņu ņem savrup, lai liktu saprast, ka Dieva acīs viņš ir svarīgs kaut arī ir kurlmēms. Bet varbūt šis cilvēks ir kurlmēms no kādu citu cilvēku vārdiem un spriedumiem, kas sirds skumjās ir aizsprostojuši cilvēka ausis un muti. Lai arī kā, Kristus pieskaras arī fiziski, liekot pirkstus viņa ausīs.
Nedomāju, ka tā varēja būt kāda spēka pilna darbība, bet gan patiesas mīlestības un sapratnes pilns pieskāriens, tieši tur, kur tas šim cilvēkam visvairāk ir nepieciešams. Ar šo mīlestības pieskārienu Jēzus atbrīvo šo cilvēku no tā, kas viņa ausis «aizštopējis» un dvēseli nospiedis. Bet Jēzus iet soli vēl tālāk un aizskarot viņa mēli, skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja Efata, tas ir atveries, kā jau teicu, notiek brīnums un cilvēki izpauž šo brīnumu citiem sakot, ka “Viņš visas lietas ir labi darījis, viņš dara ka pat kurlie dzird un mēmie runā”.
Bet ja es uzdotu jums jautājumu, vai tu labi dzirdi? Tad noteikti ar izbrīnu un neizpratni saņemtu atbildi, kāpēc šāds jautājums, ausis it kā mazgāju vai tad es izskatos pēc kurla ?
Ziniet, var jau būt, ka ar šādu jautājumu, mēs kādu cilvēku varam aizskart vai pat sāpināt, bet patiesība ir tā, ka mums “kurlmēmiem” sanāk būt diezgan bieži un pat katru dienu. Ja godīgi uzdotu jautājumu, vai neesam kurlmēmi pret cienīgu izturēšanos pret citiem, kurlmēmi pret cita sāpēm un bēdām, kurlmēmi pret kādu trūkumcietēju, kurlmēmi pret kādu, kas nav tāds pats, kā es vai vismaz līdzīgi domājošs, kurlmēmi pret netaisnību, kurlmēmi pret kādas palīdzības sniegšanu, kurlmēmi pret daudz ko, jo šo uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl. Un ne tikai mēs, bet tādi arī ir vairums mums cilvēki apkārt. Vai tad nekad neesam piedzīvojuši arī paši, ka pretī nāk kāds, kas labāk izliekas, ka mūs neredz, ka kādam kaut ko jautājam, tā arī īsti nesadzirdot atbildi, kādai izstieptai rokai domās nodomājam, pats vainīgs, ka esi izvēlējies šādu dzīvesveidu, bet varbūt, ka arī paši liekam kādam justies kurlmēmam, jo uzskatām, ka šāda cilvēka viedoklis ir nepareizs, no viņa nekas dzīvē labs nesanāks, viņš neko nesaprot, labāk lai viņš apklust. Un ko atliek darīt, vienkārši pieņemt šo kurlmēmo klusēšanu.
Bet Kristus negrib, lai mēs būtu kurlmēmi, jo kā evaņģēlijā dzirdējām Viņš pieskaras cilvēkam un viņu dziedina. Lk. Evaņģēlijā 6 nodaļā 46. pantā lasām: Kristus saka: “Ko jūs saucat mani Kungs, Kungs, bet nedarāt ko es saku” ? Un Jāņa 18: 37 “Ik viens kas ir no patiesības dzird manu balsi”. Bieži cilvēki jautā, kā tad man darīt, lai dzirdētu ko saka Dievs. Mana atbilde ir regulāri lasīt Bībeli, jo viņš redz mūsu sirdi, vai mēs patiešām vēlies dzirdēt to, ko Viņš mums vēlas pateikt. Ja dzirdam ko saka Dievs, tad arī paklausām.
Tikai tad kad caur Kristu mēs paši esam no jauna atguvuši dzirdi un ieklausījušies Dievā, nevis citu cilvēku spriedumos par mums, mēs saprotam, ka esam Dieva acīs neizsakāma vērtība, neskatoties uz to, ko citi cilvēki par mums domā, mēs esam vērtība, par kuru Dieva Dēls ir atdevis savu dzīvību. Tad arī caur mūsu lūpām atskan šī jaunā valoda un slavas dziesma Dievam. Viņš atgriež mums ne tikai runas spējas, bet dāvā mums arī jaunu prātu, jaunas domas, jaunu cerību un ticību.
Viņš mums dāvā jaunu dzīvi, kurā mums nav vairs jābaidās no cilvēku domām un spriedumiem. Dzīvi, kurā mēs gribam slavēt To Kungu. Bez tā, ka Kristus atver mūsu ausis un lūpas un mēs varam dzirdēt un pareizi runāt, runāt cenšoties neievainot savus līdzcilvēkus, bez visa tā Viņš atver ne tikai mūsu ausis, bet atver arī priekš mums debesis. Viņš no jauna atver mums durvis uz Dieva valstību, kas mūsu grēku dēļ bija aizslēgtas. Tas, ka Kristus paceļ savu skatu uz debesīm un saka: «Efata», tas ir atveries, rāda, ka mums tiek piedots un durvis uz Dieva valstību tiek atvērtas, lai tu un es pa tām varam ieiet.
Jānis Zvirgzdiņš
Lektors
Lutera Akadēmijas students
2015.gads