Par Bejas skolu
28. augusts, 2023 pl. 13:14,
Nav komentāru
Mācītāja ILGVARA MATĪSA pārdomas. Par savu bērnības skolu Bejā.
................................................................................................................................
,,bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird." (Mt. 13:8-9)
Tiku aicināts uz piemiņas zīmes atklāšanu pie Bejas pamatskolas. Šajā skolā mācījos no 1997. – 2001. gadam (līdz pabeidzu 9. klasi). Maza mājīga skoliņa, ar saviem piedzīvojumiem, zināšanām un blēņām. Par to ir stāsts.
Reiz kāds vīrs, nevarēdams tikt galā ar savām dzīves likstām, meklēja palīdzību. Viņš bija sastrīdējies ar sievu, pazaudējis darbu, notika ķibeles ar mājokli. Viņam vietējie ieteica aiziet pēc padoma pie kāda gudra vīra, kas dzīvo ciemā. Viņš devās pie šī gudrā, šis gudrais klausījās un klausījās, un, klusēdams, turpināja darīt savu kurpnieka darbu. Tad nelaimīgais vīrs vaicāja: tad jūs man dosiet beidzot arī kādu padomu vai nē?’’ Kurpnieks paņēma kādu lapiņu, kaut ko uzšņāpa un sacīja: ej mājās un izlasi. Vīrs aizgāja mājās, izlasīja un tur bija rakstīts: ,,Drīz viss mainīsies’’. Un tiešām – drīz viss mainījās. Viņš salīga ar sievu, viņu ieguva vēl labāku darbu kā agrāk, saremontēja mājokli, šķita, ka viss notiek uz labu. Pagāja 7 gadi un viss sākās no jauna, atkal ķibele pēc ķibeles viņu sāka piemeklēt. Viņš nolēma atkal doties uz ciemu pie jau zināmā kurpnieka. Aizdevies turp, viņš atkal sāka stāstīt, kas viņam gadījies, bet kurpnieks strādāja un klausījās. Beigu beigās nelaimīgais vaicāja: vai tad jūs man nekādu padomu nedosiet? Uz ko kurpnieks atbildēja: ,,Aizej un izlasi VĒLREIZ, ko es tev uzrakstīju!’’
Arī šodien vēlos domāt, ka drīz viss mainīsies. Nevaram jau pateikt, kurš tieši ir vainīgs pie tā, ka mazās lauku skolas iznīkst un ciemati paliek tukši, bet varam ticēt un cerēt, ka pienāks laiki, kad atkal laukos būs dzīvība. Šī piemiņas zīme pie manas skolas neatstāj vienaldzīgus un liek uzdot jautājumus: kādēļ šis akmens zvans nezvana, kādēļ tas neaicina vairs uz skolas stundām, kādēļ šeit vairs nav pilns ar bērnu smiekliem? 156 gadus šis zvans ir to darījis, bet nu varam redzēt šos akmens mēmo, nezvanošo zvanu. Kādēļ tieši tagad? Šie un vēl citi jautājumi noteikti radīsies, uzlūkojot šo piemiņas zīmi.
Bet tas, ko mēs varam darīt, ir daudz ko atcerēties ar pateicību. Ar pateicību to labo, kas palicis mūsu no mūsu vecajām skolām, kuras tagad aizslēgtas. Man paliks atmiņā mūsu skolotājas Annas Lātas mierīgais stingrums, lēnprātīgā un taisnīgā daba, viedums, dzīves gudrība un inteliģence, kā arī skolas mājīgums. Es mīlēju latviešu valodu (un joprojām mīlu), paldies arī skolotājai Anitai Zarai! Mēs esam kā trauki, kuros katrā paliek kaut kas no aizgājušā, no atmiņām, no agrākajās dienās piedzīvotā, gluži kā Dieva Vārda iesēta sēkla, kas turpina mūsos dzīvot un darboties, pēc tam kad esam to dzirdējuši.
Kad sāku mācīties šajā skoliņā, pārcēlāmies no Malienas. Beidzām šo skolu visi 12 bērni no mūsu ģimenes, katrs savā laikā. Skolas direktore Silvija Aizupe tajā gadā (1997. g.) uzsāka savus amata pienākumus, un šogad tos pabeidz, līdz ar skolas pastāvēšanu. Skolu slēgšanas brīži, lielākoties, absolventiem ir ļoti skumji brīži, tomēr direktore, mani satiekot uzreiz saka: ,šodien mēs ar gaišu noskaņu’’. Tad nu arī es izvēlos šodien pateikties par visu, kas man dots un mācīts šajā skolā. Lai izdodas šajās skolas ēkās ievest kādu dzīvību, lai neaiziet postā! Lai vietu rod šeit kādas labas un vērtīgas idejas un nepaliek tukšums!
